Pilota memuāri.

Ir lietas, kas nekad neapnīk. Kas pēc definīcijas nevar apnikt. Un pat tad, kad garāžā pie mājas jau stāvēs 2 elektromoči un dažus centimetrus virs zāliena būs noparkots liels un spīdīgs 'šķīvītis', pat tad es noteikti vilkšu ārā velli un dragāšu, cik nu labpatiks un spēki atļaus. Varbūt vienīgi ziemā & nelabvēlīgos apstākļos izvēloties 'progresīvākus' transporta veidus. Nu, mazliet taču cilvēks var atļauties būt izvēlīgs, vai ne? Ērtības, ziniet.. Un it īpaši, ja tas nenodara ļaunumu citiem un nerada draudus pašam (kā pārvietošanās ar baiku pa apledojušu ceļu)..

/šodien kārtīgi izkapājos. Laikam jau pavasaris pie vainas. Un nosēdēt uz vietas pagrūti, ja baiks visu laiku klusi īd: "nu, laižam vec! laižam!!!!" Starp citu, Kelly's šogad aprit 8tais gads. Bet uz jautājumiem 'nejūties vecs' jis atbild īsi - "eu, džekiņ, davaj, man rāmi zilā pērlē ar baltiem uzrakstiem?"... ;D Nu, tur jau tad viss skaidrs. Mums vēl tāli ceļi priekšā! :) Indeed.