Bet tas sapnis...
Tik ļoti daudz sāpju es nebiju jutusi ļoti, ļoti sen. Tas bija dzīvākais sapnis, kādu atceros, pat vēl daudz dzīvāks par to sapni, kurā miglojās rudens lapas. Pamodos ar tik lielu ciešanu pilnu sirdi, ka nespēju īsti noticēt, ka tas bija tikai sapnis. Bet iemesls, kāpēc man tas tik ļoti sāpēja, bija to vērts. Tas tiešām bija to vērts un dzīvē es neatskatoties un nedomājot teiktu Jā, lai justu to vēlreiz.
Šis sapnis ir saistits ar kādu citu sapni, ko jau šeit kaut kad rakstīju, un tas bija pagājušā turpinājums. Pavisam īsos vārdos - es biju ciemos kaut kādā ta ne salidojuma, ta ne kur lielā ģimenē ar daudz bērniem. Viss bija jauki, līdz es satiku 17 gadus vecu puisi, kurš kaut ko vai nu spelēja, vai zīmēja, vai rakstija, es neatceros, bet kaut ko māksliniecisku darīja, un viņš teica, ka viņu nelaižot komunicēt ar viesiem, kad jautāju, kāpēc viņš nav redzēts. Viņa māte un māsas un brāļi uzskatot, ka viņš ir slims, šizains un nepareizs. Man likās, ka viņš ir vienkārši apburošs, tas ko nu viņš tur darīja, bija tik skaisti, kā es nekad nebiju jutusi. Es visu dienu norunāju ar burvīgo puisi un no rīta pamodos iemīlējusies un laimīga, jo viņš teica, ka ies prom no mājām un darīs to, ko vēlas - radīs.
Šajā naktī sapnis sākās mazliet jocīgi - man zvanīja šī puiša mate, pie kuras es nebiju braukusi un kura man bija nicināma, jo bija tā pazemojusi savu dēlu, un saka, ka viņas dēls esot miris. Jocīgi, ka tā nebija sieviete no tā sapņa, bet cita - reāli man pazīstama, es gan nedomaju, ka viņa tā darītu, bet sapnī viņa bija visu to bērnu māte. Es no sākuma domāju, ka viņa domā citu savu dēlu un nesaprotu, kāpēc viņa to saka man, jo taču ir atteikusies no sava dēla, mana drauga, un nav viņu redzējusi piecus gadus (puisim tagad iznāk 22). Taču tad nāk apjausma, ka tas, kurš ir miris, ir VIŅŠ. Jutu, ka viņa kaut ko runā, bet mana pasaule bija izšķīdusi, es nespēju vairs saprast nevienu vārdu, telefons nokrita zemē, virs manis savilkās vētra (pēdējā laikā šī laikapstākļu lieta man ir sapņos visu laiku), sākās negaiss, atvērās aizas un sāka krist meteorīti, no zemes cēlās indīgi dūmi un pasaule aizgāja bojā. Es stāvēju nekurienē, tukšumā, neesamībā un domaju par Viņu.
Viņš bija aizgājis no mājām un kļuvis par dziedātāju, gandrīz vai elku, pielūgsmes objektu, iedvesmas nesēju tūkstošiem cilvēku, kļuvis par pirmo milzu izmēra zvaigzni no Latvijas. No viņa nāca tāda atmosfēra kā no daudz mežonīgāka un destruktīvāka Kurta Kobeina un Fredija Merkūrija sajaukuma ar kaut ko bērnišķīgi naivu un patiesu. Viņš vienmēr bija palicis patiess, vienmēr izteicis tikai visīstāko no sevis, un viņa būtība bija tik brīnišķīga, ka viņu pielūdza un mīlēja - iespejams, ka tieši viņa nespējas melot dēļ. Viņš, iespējams, bija slims kaut kādā slimā izpratnē, bet pasaulei viņš bija dzīvība. Vismaz manai pasaulei noteikti.
Viņš apprecējās ar indieti un viņa sieva kļuva par vienīgo cilvēku, kam viņš tiešām uzticējās. Redzēju fragmentus no viņa uzstāšanās, kā viņš dziedāja savā Sātana balsī, valdzinādams un grūzdams sajūtu ellē, un viņš dziedāja par savu mīlestību uz sievu un to, ka viņš netic nevienam pašam cilvēkam visā pasaulē, tikai viņai, bet viņš tic eņģeļiem, ko sūta Dieviete.
Reizi gadā viņš brauca uz Latviju, lai pavadītu nedēļu ar savu eņģeli, kas mācēja viņu iedrošināt būt viņam - un izrādījās, ka pasaule viņu dievina tieši tādu, kāds viņš ir. Viņa eņģelis būtu atdevis visu savu pasauli, lai viņš būtu dzīvs un turpinātu dziedā, dziedāt, dziedāt...
Pirms dažām dienām eņģelis bija pavadījis zvaigzni projam, kā es domaju, uz gadu, un pēdējā naktī zem zvaigznēm viņš man dziedāja savu jaunāko dziesmu, ģitāras pavadījumā. The Devils Hall of fame. Tā bija tā pati dziesma, bet skanēja pilnīgi citādāk. Dzīvīgāk, kaislīgāk, plosošāk... Viņš paskatījās man acīs un teica, ka drīz tiksies ar Sātanu. Es pasmaidīju un teicu, ka viņš taču nevar satikt pats sevi. Viņš atbildēja, ka var. Tikai vajag vēl pāris soļus, lai pilnībā pakļautos kārdinājumam būt sev, tikai sev... bez nekā cita, atdoties pašam savam valdzinājumam un savai dzīvībai.
Viņš mani noskūpstīja un bija prom.
To visu es atcerējos, kad stāvēju neesamībā un sabrukuma. Man iekšā bija visa sagrautā pasaule, visu izmisušo cilvēku kliedzieni, kas bija zaudējuši savu kārdinatāju - kārdinātāju dzīvot. Viņi visi bija miruši, bet manis vairs nebija nemaz.
.
.
.
.
.
.
Tas tāpat nav izstāstāms, bet... kaut kādā pasaulē tas viss bija īsts.
http://www.youtube.com/watch?v=CbUPGXSv
Surrender
Lost in the dark
Without angels to guide me
Hands of death reaching out for me
I'm longing to rest
I see myself move in need of power
Time will mend
Ease the sorrow
Take my hand
There's no tomorrow
I've looked straight into the eyes of demons rising
So close
I've had one foot on the other side
For so long I've seen evil
So evil that all living died
The devil is near
You may fool the people
But you can't fool me
No more
Not anymore Time will mend
Ease the sorrow
Take my hand
There's no tomorrow
And all the souls turned black
There is no way back
No! Bronto cyber
Spiritech dicus
La dominus pratos
Mutantus spiritus
Stranded with the darkness
It's so cold in here
I feel the rush within
Within me Time will mend
Ease the sorrow
Take my hand
There's no tomorrow