Prominentākie tehnoloģiju eksperti nosauc četrpadsmit svarīgākos šajā gadsimtā risināmos uzdevumus.
Sauli par elektrību
Saule ir visiespaidīgākais pieejamās neizsmeļamās enerģijas avots, taču pagaidām mēs neprotam izmantot pat niecīgu daļu no dabas dāvanas. Ja mēs spētu paņemt to zvaigznes starojumu, kas sasniedz Zemi, tad iegūtu 10 tūkstošu reižu vairāk enerģijas, nekā patērējam. Pašlaik saules enerģija veido tikai vienu procentu no visas cilvēces patērētās enerģijas, jo baterijas spēj pārstrādāt elektrībā labi ja piekto daļu no uztvertā starojuma. Tuvākajās desmitgadēs inženieri koncentrēsies uz efektīvāku bateriju izgatavošanu. Iespējams, gadsimta beigās šis būs galvenais elektrības un apkures veids.
No zvaigznes uz reaktoru
Kopš EKSISTĒ mobilie tālruņi, metāls ar nosaukumu litijs kļuvis par ikdienā bieži piesauktu materiālu. Teorētiski, akumulatorā iestrādātais litija daudzums ir pietiekams, lai ar to mājsaimniecībai sagādātu elektrību 15 gadu. Taču ne jau baterijas formā. No šī metāla lielu enerģijas daudzumu var iegūt kodolsintēzes ceļā. Tieši tā enerģiju rada saule un darbojas ūdeņraža bumba. Taču veikt kodolsintēzi uz Zemes nav tik vienkārši, kā tas notiek zvaigznēs. Reaktoros nevar radīt tik lielu spiedienu. Zvaigznei līdzīgu apstākļu radīšana ir nozīmīgs izaicinājums inženieriem. Drīz viņi varēs sākt reālus izmēģinājumus Francijas dienvidos būvētajā kodolsintēzes reaktorā ITER. I
zplūdes gāzes pazemē
Kopš rūpnieciskās revolūcijas laikiem lielo pilsētu neatņemama sastāvdaļa ir dūmojoši skursteņi, kas izmet atmosfērā izplūdes gāzes. Taču pagaidām cilvēce nevar atteikties no fosilajiem kurināmajiem, jo tie sagādā 85% no mūsu patērētajiem energoresursiem. Viens no XXI gadsimta fundamentālākajiem izaicinājumiem ir izplūdes gāzu daudzuma samazināšana. Risinājumi ir dažādi. Sākot ar aļģu audzēšanu skurstenī, kas uzsūks oglekļa dioksīdu un pārstrādās to skābeklī, un beidzot ar gāzu iepludināšanu pazemē vai zem okeāna kādreizējās naftas ieguves vietās. Par daudz slāpekļa Cenšoties panākt aizvien lielākas ražas, cilvēki sāka "barot" augus ar ķimikālijām. To sastāvā ir atmosfērā esošais slāpeklis. Ražotāji ik gadu "izvelk" no atmosfēras 100 miljonu tonnu slāpekļa, un tas atstāj nopietnu iespaidu uz vidi. Pirmkārt, rūpnieciski saražotais slāpekļa oksīds ir siltumnīcas efektu izraisoša gāze. Otrkārt, šī gāze arī veicina ozona rašanos atmosfēras apakšējā slānī, kas drīzāk ir piesārņojums nekā aizsardzība pret saules starojumu. Treškārt, slāpekļa oksīda nonākšana dzeramajā ūdenī var izraisīt nopietnas veselības problēmas. Uzdevums ir novērst lauksaimniecības radīto piesārņojumu.
Padzerties no okeāna
Uz mūsu planētas dzerama saldūdens netrūkst, taču tas ir sadalīts nevienmērīgi. Kanādā iedzīvotāji var atļauties neaizgriezt ūdens krānu cauru dienu, bet daudzos Āfrikas ciematos aka pie mājas ir tikpat neaizsniedzams sapnis kā kosmiskais tūrisms vidusmēra eiropietim. Pašlaik tīra ūdens trūkums ir vainojams vairāk cilvēku nāvē nekā aktīva karadarbība. ANO dati liecina, ka pienācīgas piekļuves ūdenim nav katram sestajam planētas iedzīvotājam. Inženieri risinājumu saskata saules bateriju darbināmu dziļurbuma sūkņu ierīkošanā un sālsūdens atsāļošanā. Tas ļautu dzert papilnam dabūjamo okeāna ūdeni.
Caurules vecas
Liela daļa Eiropas un Tuvo Austrumu pilsētu ir celtas viduslaikos un pat vēl senāk. Daudzās ir nolietota, mūsdienu standartiem neatbilstoša infrastruktūra, sākot ar kanalizācijas sistēmām un elektrības vadiem. Pat Ziemeļamerikas pilsētas "brēc" pēc kapitālā remonta. Nereti virs senajiem ūdensvadiem ir uzbūvēti debesskrāpji, turklāt laika gaitā pazuduši senie pilsētu plāni. XXI gadsimtā inženieri ar modernām caurlūkošanas sistēmām meklēs vecās infrastruktūras paliekas un centīsies tās atjaunot. Šajā sadaļā ietilpst arī transporta sistēmas uzlabošana, lai izvairītos no sastrēgumiem. Iespējams, viens no risinājumiem būs daudzstāvu satiksme vai pat lidojoši auto.
Ārsts tepat blakus
Tehnoloģiju laikmetā medicīna bez dažādām elektro un sakaru ierīcēm nav iedomājama. Nākotnē šīs nozares vēl vairāk satuvināsies. IT speciālistiem un mediķiem kopīgā darbā jārada sistēmas, kas ļaus nepārtraukti novērot pacientus, saņemt norādījumus no ārsta, neizsaucot viņu mājās. Indivīdu slimības vēsture būs atrodama lokālajos un globālajos tīmekļos, ļaujot ārstiem pat citā valstī uzzināt, kādas kaites bijušas viņa aprūpē nonākušajam ārzemniekam. Šobrīd daudzās ASV slimnīcās informācija jau tiek glabāta datortīklos, taču citur pasaulē tā ir uz papīra. Šā gadsimta lielākais izaicinājums būs nodrošināt vienotu sistēmu visā pasaulē.
Katram savs aspirīns
Iespaidīgie panākumi gēnu pētniecībā ietekmēs veidu, kā tiek izgatavotas zāles pret dažādām slimībām. Pašlaik medikamenti tiek veidoti tā, lai tie palīdzētu vairākumam, taču daudzi neizjūt gaidīto iedarbību. Cilvēka genoms sastāv no trīs miljardiem "burtu" un aptuveni viens procents DNS mūs atšķir no citiem cilvēkiem. Šo variāciju izprašana ļaus izgatavot "personalizētās zāles", kas būs derīgas tikai tam pacientam, kam tiks izrakstītas. Lai to varētu darīt, zinātniekiem jāizveido pacientu ģenētiskie profili un jānoskaidro, par kādu slimību atbildīgs katrs gēns. Pēc dažām desmitgadēm ārstēšanas tabletes ar pacienta vārdu varētu būt realitāte.
Atbildes lielajām mīklām
Modernā zinātne ir sasniegusi daudz, taču uz galvenajiem cilvēces "lielajiem jautājumiem" atbilžu vēl nav. Lai tās iegūtu, nāksies izgatavot daudz jaudīgākus darbarīkus par pašlaik pieejamajiem. Piemēram, teleskopus, kas ļaus saskatīt Visuma malu, mikroskopus, kas dos iespēju aplūkot atomus arbūza izmērā, vai kosmosa kuģu dzinējus, kuri pārvietosies ar gaismas ātrumu. To izgatavošanai būs vajadzīgas tehnoloģijas, kādu pašlaik vēl nav, tādēļ inženieriem būs jāsadarbojas ar gaišākajiem zinātnes prātiem un jāatrod veids, kā uzlabot darbarīkus. Iespējams, šis uzdevums būs par grūtu arī nākamajām paaudzēm un kļūs par xXII gs. izaicinājumu.
Jāatkodē komunikācijas
Jau pirms tehnoloģiskā laikmeta fantazētāji mēdza aizdomāties par robotiem un mākslīgo intelektu. Taču ar saprātīgu būtņu radīšanu inženieriem neveicas. Sākumā viņi gribēja iet aeronautikas pionieru ceļu, kuri izgatavoja lidmašīnas, nepētot putnus. Taču smadzenes izrādījās pārāk "ciets rieksts". Tagad inženieri apņēmušies atminēt cilvēka smadzeņu mīklu un tikai pēc tam pārnest intelektu uz mehānismiem. Viens no svarīgākajiem uzdevumiem būs atšifrēt komunikācijas kodu. Tikai tad, kad dators sapratīs vēstījuma jēgu, nevis atsevišķus vārdus, varēs runāt par tuvošanos mākslīgajam intelektam.
Atombumbām — nē
Atombumbas sprādziena draudi bija plaši iztirzāts jēdziens aukstā kara gados un atguva aktualitāti pēc 2001.gada terora aktiem ASV. Viena iznīcinošā bumba acumirklī var izdzēst 300 tūkstošu cilvēku dzīvības, tādēļ civilizācijas nākotnes vārdā kodolterorisma novēršana ir viena no prioritātēm. Lai nepieļautu atombumbu nonākšanu noziedznieku un agresīvu diktatoru rokās, inženieri izvirzījuši šādus uzdevumus: novērst sastāvdaļu pārdošanu, izstrādāt veidus, kā no attāluma identificēt atombumbu atrašanās vietas un kā tās neitralizēt, radīt priekšnoteikumus piesārņojuma savākšanai un nekavējoties sameklēt vainīgos.
Pakaļdzīšanās internetā
Internets ir kļuvis par tik ierastu dzīves telpu, ka daudzi cilvēki tur pavada vairāk laika nekā reālajā pasaulē. Tādēļ 21.gadsimtā svarīgs uzdevums būs uzlabot drošību kibertelpā. Tas nozīmē gan pasargāt elektroniski kontrolējamo reālās pasaules infrastruktūru, gan katra indivīda drošību. Filmās par terorismu bieži tiek rādīts, kā hakeris ar klēpjdatora palīdzību nojauc luksoforu darbību, izdzēš elektrību veselā pilsētā vai izslēdz signalizāciju lielās bankās. Ielaušanās datorsistēmās un vīrusu izplatīšana notiek arī realitātē, tādēļ varas iestādēm būs jāpastiprina uzraudzība šajā jomā.
Autoskola virtuāli
Virtuālā realitāte jeb iespēja izrauties no ikdienas un vismaz uz laiku pārcelties dzīvot paša izveidotā vidē būs viena no XXI gadsimta iecienītākajām izklaidēm. Iespējams, tā līdz nepazīšanai pārbūvēs mūsu dzīvesveidu. Piemēram, neviens vairs neies uz sporta pasākumiem, bet visiem šķitīs, ka viņi ir tribīnēs, ceļošana nozīmēs vajadzīgās pilsētas izsaukšanu uz savu istabu. Taču inženieri tajā saskata daudz nozīmīgu ieguvumu. Piemēram, iespēju mācīties vadīt auto vai lidmašīnu, neapdraudot nevienu cilvēku. Arī vēsturi būšot vienkāršāk apgūt, pašam aprunājoties ar virtuālo Napoleonu.
Kā Sokrāta laikos
Šodien mācības skolā ir publisks process, kurā tieša skolotāja un skolēna saruna ilgst pāris minūšu. Pateicoties datoriem, šajā gadsimtā varētu atgriezties sengrieķu piekoptā dialoga mācību sistēma. Skolēns sarunātos ar robotu un apgūtu tieši to, kas viņu visvairāk interesē, turklāt viņam pieņemamā tempā. Individuālo apmācības sistēmu inženieri izvirzījuši par galveno izaicinājumu izglītības sistēmā. Šeit būs jāpastrādā programmētājiem, radot nepieciešamās programmas. Nākamais solis būs mākslīgais intelekts un katram savs privātais robots– skolotājs. Ja vien roboti vēl gribēs mācīt tik neaptēstus radījumus kā cilvēki.
(raksts no diena.lv mājaslapas)
Attiecībā uz pirmspēdējo uzdevumu, es varu teikt, ka virtuālu ceļošanu nekādā veidā nevarētu pielīdzināt īstai ceļošanai. Kā gan kibertelpiska, tehnoloģiski radīta telpa varētu būt tikpat fascinējoša, lai aizstātu, kā reālā, kultūrvēsturiskā vieta? Jo burvība ir tieši tajā vietā, tieši tajā pilsētā, kas radusies gadsimtu, gadu laikā, burvība ir tajā, ka tu vari savām rokām pieskarties tai gotikas stila katedrālei, vai Napoleona laikā būvētajai Triumfa arkai. Burvība ir tajā gadsimtu elpā un atmosfērā, ko tā rada, burvība tajos cilvēkos ar savu kultūru, savai nacionalitātei raksturīgajām īpašībām, un to nu nevar mākslīgi izveidot. Tāpēc man pret visu šo virtuālo realitāti, mākslīgajiem intelektiem, robotiem, kas aizstās cilvēkus, robotiem, kas aizstāj dzīvniekus un visām pārējām fikcijām ir pavisam skeptiska attieksme. Skaistums ir tajā, kas ir no dabas veidojies, bet šīs 21. gadsimta blēņas cilvēku tikai iznīcinās. Turklāt, vai cilvēce maz izdzīvos līdz tādam XXII gadsimtam, jeb Trešais pasaules karš, atombumbas un ūdeņraža bumbas vai dabas katastrofas, sakarā ar cilvēka destruktīvo darbību attiecībā uz vidi, būs jau iznīcinājušas cilvēci....
Un vispār fakts, ka tīra ūdens trūkums ir vairojams vairāk cilvēku nāvē, nekā pat aktīva karadarbība, pats par sevi ir nomācošs un ārkārtīgi skumjš!
Bet lidojošie auto gan man lika sasmieties - es pilnīgi varu iztēloties tādu skatu, ka pa gaisu milzīgā pilsētā planē neskaitāmas automašīnas, gandrīz kā kosmosā...
Sauli par elektrību
Saule ir visiespaidīgākais pieejamās neizsmeļamās enerģijas avots, taču pagaidām mēs neprotam izmantot pat niecīgu daļu no dabas dāvanas. Ja mēs spētu paņemt to zvaigznes starojumu, kas sasniedz Zemi, tad iegūtu 10 tūkstošu reižu vairāk enerģijas, nekā patērējam. Pašlaik saules enerģija veido tikai vienu procentu no visas cilvēces patērētās enerģijas, jo baterijas spēj pārstrādāt elektrībā labi ja piekto daļu no uztvertā starojuma. Tuvākajās desmitgadēs inženieri koncentrēsies uz efektīvāku bateriju izgatavošanu. Iespējams, gadsimta beigās šis būs galvenais elektrības un apkures veids.
No zvaigznes uz reaktoru
Kopš EKSISTĒ mobilie tālruņi, metāls ar nosaukumu litijs kļuvis par ikdienā bieži piesauktu materiālu. Teorētiski, akumulatorā iestrādātais litija daudzums ir pietiekams, lai ar to mājsaimniecībai sagādātu elektrību 15 gadu. Taču ne jau baterijas formā. No šī metāla lielu enerģijas daudzumu var iegūt kodolsintēzes ceļā. Tieši tā enerģiju rada saule un darbojas ūdeņraža bumba. Taču veikt kodolsintēzi uz Zemes nav tik vienkārši, kā tas notiek zvaigznēs. Reaktoros nevar radīt tik lielu spiedienu. Zvaigznei līdzīgu apstākļu radīšana ir nozīmīgs izaicinājums inženieriem. Drīz viņi varēs sākt reālus izmēģinājumus Francijas dienvidos būvētajā kodolsintēzes reaktorā ITER. I
zplūdes gāzes pazemē
Kopš rūpnieciskās revolūcijas laikiem lielo pilsētu neatņemama sastāvdaļa ir dūmojoši skursteņi, kas izmet atmosfērā izplūdes gāzes. Taču pagaidām cilvēce nevar atteikties no fosilajiem kurināmajiem, jo tie sagādā 85% no mūsu patērētajiem energoresursiem. Viens no XXI gadsimta fundamentālākajiem izaicinājumiem ir izplūdes gāzu daudzuma samazināšana. Risinājumi ir dažādi. Sākot ar aļģu audzēšanu skurstenī, kas uzsūks oglekļa dioksīdu un pārstrādās to skābeklī, un beidzot ar gāzu iepludināšanu pazemē vai zem okeāna kādreizējās naftas ieguves vietās. Par daudz slāpekļa Cenšoties panākt aizvien lielākas ražas, cilvēki sāka "barot" augus ar ķimikālijām. To sastāvā ir atmosfērā esošais slāpeklis. Ražotāji ik gadu "izvelk" no atmosfēras 100 miljonu tonnu slāpekļa, un tas atstāj nopietnu iespaidu uz vidi. Pirmkārt, rūpnieciski saražotais slāpekļa oksīds ir siltumnīcas efektu izraisoša gāze. Otrkārt, šī gāze arī veicina ozona rašanos atmosfēras apakšējā slānī, kas drīzāk ir piesārņojums nekā aizsardzība pret saules starojumu. Treškārt, slāpekļa oksīda nonākšana dzeramajā ūdenī var izraisīt nopietnas veselības problēmas. Uzdevums ir novērst lauksaimniecības radīto piesārņojumu.
Padzerties no okeāna
Uz mūsu planētas dzerama saldūdens netrūkst, taču tas ir sadalīts nevienmērīgi. Kanādā iedzīvotāji var atļauties neaizgriezt ūdens krānu cauru dienu, bet daudzos Āfrikas ciematos aka pie mājas ir tikpat neaizsniedzams sapnis kā kosmiskais tūrisms vidusmēra eiropietim. Pašlaik tīra ūdens trūkums ir vainojams vairāk cilvēku nāvē nekā aktīva karadarbība. ANO dati liecina, ka pienācīgas piekļuves ūdenim nav katram sestajam planētas iedzīvotājam. Inženieri risinājumu saskata saules bateriju darbināmu dziļurbuma sūkņu ierīkošanā un sālsūdens atsāļošanā. Tas ļautu dzert papilnam dabūjamo okeāna ūdeni.
Caurules vecas
Liela daļa Eiropas un Tuvo Austrumu pilsētu ir celtas viduslaikos un pat vēl senāk. Daudzās ir nolietota, mūsdienu standartiem neatbilstoša infrastruktūra, sākot ar kanalizācijas sistēmām un elektrības vadiem. Pat Ziemeļamerikas pilsētas "brēc" pēc kapitālā remonta. Nereti virs senajiem ūdensvadiem ir uzbūvēti debesskrāpji, turklāt laika gaitā pazuduši senie pilsētu plāni. XXI gadsimtā inženieri ar modernām caurlūkošanas sistēmām meklēs vecās infrastruktūras paliekas un centīsies tās atjaunot. Šajā sadaļā ietilpst arī transporta sistēmas uzlabošana, lai izvairītos no sastrēgumiem. Iespējams, viens no risinājumiem būs daudzstāvu satiksme vai pat lidojoši auto.
Ārsts tepat blakus
Tehnoloģiju laikmetā medicīna bez dažādām elektro un sakaru ierīcēm nav iedomājama. Nākotnē šīs nozares vēl vairāk satuvināsies. IT speciālistiem un mediķiem kopīgā darbā jārada sistēmas, kas ļaus nepārtraukti novērot pacientus, saņemt norādījumus no ārsta, neizsaucot viņu mājās. Indivīdu slimības vēsture būs atrodama lokālajos un globālajos tīmekļos, ļaujot ārstiem pat citā valstī uzzināt, kādas kaites bijušas viņa aprūpē nonākušajam ārzemniekam. Šobrīd daudzās ASV slimnīcās informācija jau tiek glabāta datortīklos, taču citur pasaulē tā ir uz papīra. Šā gadsimta lielākais izaicinājums būs nodrošināt vienotu sistēmu visā pasaulē.
Katram savs aspirīns
Iespaidīgie panākumi gēnu pētniecībā ietekmēs veidu, kā tiek izgatavotas zāles pret dažādām slimībām. Pašlaik medikamenti tiek veidoti tā, lai tie palīdzētu vairākumam, taču daudzi neizjūt gaidīto iedarbību. Cilvēka genoms sastāv no trīs miljardiem "burtu" un aptuveni viens procents DNS mūs atšķir no citiem cilvēkiem. Šo variāciju izprašana ļaus izgatavot "personalizētās zāles", kas būs derīgas tikai tam pacientam, kam tiks izrakstītas. Lai to varētu darīt, zinātniekiem jāizveido pacientu ģenētiskie profili un jānoskaidro, par kādu slimību atbildīgs katrs gēns. Pēc dažām desmitgadēm ārstēšanas tabletes ar pacienta vārdu varētu būt realitāte.
Atbildes lielajām mīklām
Modernā zinātne ir sasniegusi daudz, taču uz galvenajiem cilvēces "lielajiem jautājumiem" atbilžu vēl nav. Lai tās iegūtu, nāksies izgatavot daudz jaudīgākus darbarīkus par pašlaik pieejamajiem. Piemēram, teleskopus, kas ļaus saskatīt Visuma malu, mikroskopus, kas dos iespēju aplūkot atomus arbūza izmērā, vai kosmosa kuģu dzinējus, kuri pārvietosies ar gaismas ātrumu. To izgatavošanai būs vajadzīgas tehnoloģijas, kādu pašlaik vēl nav, tādēļ inženieriem būs jāsadarbojas ar gaišākajiem zinātnes prātiem un jāatrod veids, kā uzlabot darbarīkus. Iespējams, šis uzdevums būs par grūtu arī nākamajām paaudzēm un kļūs par xXII gs. izaicinājumu.
Jāatkodē komunikācijas
Jau pirms tehnoloģiskā laikmeta fantazētāji mēdza aizdomāties par robotiem un mākslīgo intelektu. Taču ar saprātīgu būtņu radīšanu inženieriem neveicas. Sākumā viņi gribēja iet aeronautikas pionieru ceļu, kuri izgatavoja lidmašīnas, nepētot putnus. Taču smadzenes izrādījās pārāk "ciets rieksts". Tagad inženieri apņēmušies atminēt cilvēka smadzeņu mīklu un tikai pēc tam pārnest intelektu uz mehānismiem. Viens no svarīgākajiem uzdevumiem būs atšifrēt komunikācijas kodu. Tikai tad, kad dators sapratīs vēstījuma jēgu, nevis atsevišķus vārdus, varēs runāt par tuvošanos mākslīgajam intelektam.
Atombumbām — nē
Atombumbas sprādziena draudi bija plaši iztirzāts jēdziens aukstā kara gados un atguva aktualitāti pēc 2001.gada terora aktiem ASV. Viena iznīcinošā bumba acumirklī var izdzēst 300 tūkstošu cilvēku dzīvības, tādēļ civilizācijas nākotnes vārdā kodolterorisma novēršana ir viena no prioritātēm. Lai nepieļautu atombumbu nonākšanu noziedznieku un agresīvu diktatoru rokās, inženieri izvirzījuši šādus uzdevumus: novērst sastāvdaļu pārdošanu, izstrādāt veidus, kā no attāluma identificēt atombumbu atrašanās vietas un kā tās neitralizēt, radīt priekšnoteikumus piesārņojuma savākšanai un nekavējoties sameklēt vainīgos.
Pakaļdzīšanās internetā
Internets ir kļuvis par tik ierastu dzīves telpu, ka daudzi cilvēki tur pavada vairāk laika nekā reālajā pasaulē. Tādēļ 21.gadsimtā svarīgs uzdevums būs uzlabot drošību kibertelpā. Tas nozīmē gan pasargāt elektroniski kontrolējamo reālās pasaules infrastruktūru, gan katra indivīda drošību. Filmās par terorismu bieži tiek rādīts, kā hakeris ar klēpjdatora palīdzību nojauc luksoforu darbību, izdzēš elektrību veselā pilsētā vai izslēdz signalizāciju lielās bankās. Ielaušanās datorsistēmās un vīrusu izplatīšana notiek arī realitātē, tādēļ varas iestādēm būs jāpastiprina uzraudzība šajā jomā.
Autoskola virtuāli
Virtuālā realitāte jeb iespēja izrauties no ikdienas un vismaz uz laiku pārcelties dzīvot paša izveidotā vidē būs viena no XXI gadsimta iecienītākajām izklaidēm. Iespējams, tā līdz nepazīšanai pārbūvēs mūsu dzīvesveidu. Piemēram, neviens vairs neies uz sporta pasākumiem, bet visiem šķitīs, ka viņi ir tribīnēs, ceļošana nozīmēs vajadzīgās pilsētas izsaukšanu uz savu istabu. Taču inženieri tajā saskata daudz nozīmīgu ieguvumu. Piemēram, iespēju mācīties vadīt auto vai lidmašīnu, neapdraudot nevienu cilvēku. Arī vēsturi būšot vienkāršāk apgūt, pašam aprunājoties ar virtuālo Napoleonu.
Kā Sokrāta laikos
Šodien mācības skolā ir publisks process, kurā tieša skolotāja un skolēna saruna ilgst pāris minūšu. Pateicoties datoriem, šajā gadsimtā varētu atgriezties sengrieķu piekoptā dialoga mācību sistēma. Skolēns sarunātos ar robotu un apgūtu tieši to, kas viņu visvairāk interesē, turklāt viņam pieņemamā tempā. Individuālo apmācības sistēmu inženieri izvirzījuši par galveno izaicinājumu izglītības sistēmā. Šeit būs jāpastrādā programmētājiem, radot nepieciešamās programmas. Nākamais solis būs mākslīgais intelekts un katram savs privātais robots– skolotājs. Ja vien roboti vēl gribēs mācīt tik neaptēstus radījumus kā cilvēki.
(raksts no diena.lv mājaslapas)
Attiecībā uz pirmspēdējo uzdevumu, es varu teikt, ka virtuālu ceļošanu nekādā veidā nevarētu pielīdzināt īstai ceļošanai. Kā gan kibertelpiska, tehnoloģiski radīta telpa varētu būt tikpat fascinējoša, lai aizstātu, kā reālā, kultūrvēsturiskā vieta? Jo burvība ir tieši tajā vietā, tieši tajā pilsētā, kas radusies gadsimtu, gadu laikā, burvība ir tajā, ka tu vari savām rokām pieskarties tai gotikas stila katedrālei, vai Napoleona laikā būvētajai Triumfa arkai. Burvība ir tajā gadsimtu elpā un atmosfērā, ko tā rada, burvība tajos cilvēkos ar savu kultūru, savai nacionalitātei raksturīgajām īpašībām, un to nu nevar mākslīgi izveidot. Tāpēc man pret visu šo virtuālo realitāti, mākslīgajiem intelektiem, robotiem, kas aizstās cilvēkus, robotiem, kas aizstāj dzīvniekus un visām pārējām fikcijām ir pavisam skeptiska attieksme. Skaistums ir tajā, kas ir no dabas veidojies, bet šīs 21. gadsimta blēņas cilvēku tikai iznīcinās. Turklāt, vai cilvēce maz izdzīvos līdz tādam XXII gadsimtam, jeb Trešais pasaules karš, atombumbas un ūdeņraža bumbas vai dabas katastrofas, sakarā ar cilvēka destruktīvo darbību attiecībā uz vidi, būs jau iznīcinājušas cilvēci....
Un vispār fakts, ka tīra ūdens trūkums ir vairojams vairāk cilvēku nāvē, nekā pat aktīva karadarbība, pats par sevi ir nomācošs un ārkārtīgi skumjš!
Bet lidojošie auto gan man lika sasmieties - es pilnīgi varu iztēloties tādu skatu, ka pa gaisu milzīgā pilsētā planē neskaitāmas automašīnas, gandrīz kā kosmosā...
uzglezno vārdu haosā