rums_

Mēs paspēlējām ģimeni, un tad mums apnika. Stass aizbrauca uz Ukrainu, es paliku mūsu gultā, guļot Stasa pusē, kaucot spilvenā. Es raudāju lielas asaras, kas ritēja pār maniem vaigiem, pati nesaprotot par ko. Es izraudāju visas pasaules bēdas.
Tagad es došos uz Londonu, lai būtu es pati, bez vīra un pienākumiem. Man nebūs jāiet garlaicīgās vakariņās, kurās visi nodomā, ka man ir vājš pūslis, lai gan patiesībā es eju dzert esspresso, melnu kā naktis Āfrikā un stirpu kā pirmā mīlestība. Reizēm es izeju uz balkona, man gribas skaļi kliegt, ja balkons ir pietiekoši augstu, es skatos uz leju ar slima suņa skatienu. Reizēm es ieklīstu virtuvē, kur es uzpīpēju ar pavāra palīgiem. Tas viss beidzas kādā brīdī, jo manā somiņā ievibrējas telefons, Stass dod man zīmi.
Mēs esam tik atšķirīgi. Viņš zina ka visam ir cena, viņš grib iegūt pietiekoši daudz naudas, lai varētu to visu teorētiski nopirkt. Viņš grib strādāt, viņš nemāk atpūsties. Darbs ir viņa aizraušanās un mūza. Savukārt es varu sabēdāties par to, mana nagu laka ir nodrupusi, man sagādā prieku satikt dažādus cilvēkus, es esmu gatava tam, ka visa pasaule var sagriezties par 180 grādiem, tā ir mana mūza un iedvesma, man patīk dzīve. Citādāka nekā Stasam.