Vakar kavējot laikam laiku atļāvu dvēseles sievišķīgajai žagatai izlīst pagozēties muzeja gaismās un aplūkot daudzās skaistās greznās kleitas, kas uz katra piektā stūra tiek daudzinātas. Mākslas darbi no tik parastiem materiāliem. Sudraba diegi un plastmasas spīguļi, samts un atlass un lins, mežģīnes un ziedi un lentas, mērkaķādas manto un zīda kurpes, taisni simetriskas līnijas un kupli volāni.
Kad balle? Tagad. Žagata sapņos dejo.
Kad pēc tam devos pabarot pēc info izsalkušās dvēseles racionālo pūci ar runām par Erasmus Mundus/+, satiku bijušo klasesbiedreni. Parunājāmies. Kopīgi pašausminājāmies par to cik daudzi no mūsējiem jau precējušies, cik kuram jau bērnu, kam vēl gaidāmi. Bet mums svarīgākas lietas par ko domāt un ko darīt. Pašizaugsme?
Sajutos nedaudz neērti, ka pirms dažām nedēļām atdraugoju viņu, jo apnika daudzie pašiņi un nemotivējošie motivācijas citāti. Tik maldinoši.
Soundtrack: Jumprava - Šeit lejā
Leave a comment