Tā jau parasti ir - bērni ir raduši pie savu vecāku tizlībām, arī citu radu, ņem tās daudz nenopietnāk, jo ir pierasts. Paši neapzinās, ka citiem tas nav "nu ko tu ņem galvā", "viņš jau tikai pajokoja", "ai, nu tā jau viņa vienmēr dara, ko tur". Citiem tā nav ģimene, nav vecāki, pie kuriem gadu gadiem pierasts. Citiem tie ir CILVĒKI. Cilvēki, kuru teikto ņem vērā, vērtē un attiecīgi atbild un rīkojas, kā jau ar jebkuriem cilvēkiem. Citi nav iekšā tajā, kas vienmēr valda ģimenē - tas ir jānoklusē, šito tam cilvēkam nedrīkst atgādināt, tādas lietas nav jārunā, šitam atkal jāļauj izteikties, jo labot viņu tāpat nevar, un līdzīgi.
Nu nevaru es laist gar ausīm, neņemt galvā. Tas ir cilvēks, kas diršas man virsū. CILVĒKS nevis "eh, nu lai jau viņa...".
Riebjas. Pat pie kaķa vārda piesienas, un ne tikai piesienas, bet brutāli pieprasa mainīt kaķa vārdu, jo viņai, redz, nepatīk.
Iskrieties lai iet.