klasika

Ir cilvēki, kuri nemainās, un ir cilvēki, no kuriem nekas nemainās.
Ja ikdienā un arī retajās satikšanās reizēs, kad no laimes vai apčurāties var, satiek kādu, kurš nemainās, un pastāv taču uzskats, ka pasaulē viss kaut kādā mērā relatīvi mainās, vai nu ir jābūt vai jāizliekas par mainīgu attiecībā pret sevi un cilvēku, kurš nemainās, vai arī jābūt nemainīgam laikā un vietā (kā nekā mainās otra persona), lai veidotu pasauli kustīgu kaut kādā socializēšanās līmenī un spētu veidot kopsaucēju divu cilvēku nostājā vienam pret otru. Pasaule taču relatīvi mainās, un to veidojam mēs paši.
Ja ikdienā nākas saskarties, sadarboties vai uzturēt vienlīdz nedestruktīvu attieksmi kādā konkrētā darbošanās jomā ar cilvēku, no kura nekas nemainās, tad ir jādomā, kā cilvēki var izveidot pasauli tādu, lai paši tajā negrimtu.
Ir arī lietas, kas nemainās, piemēram, maršruts, kas izgreznots ar atmiņā paliekošiem eksemplāriem, ceļā no mācību iestādes uz mājām. Viņi liek man mainīties.