Nē, ar to gulētiešanu šovakar tomēr tā bēdīgāk, neraugoties uz plānprātīgi plosošajām galvassāpēm, ņirboņu acīs un to, ka cienītais kaķa jaunskungs ir sadīrājis manas rokas [ar kurām es pelnu iztiku, sasodīts!] tik ļoti, ka viens no pirkstiem palicis daļēji nejūtīgs - 'sargā rokas, tās tev vēl noderēs', taču nekas neliecina par to, ka tās man varētu noderēt kam citam, atskaitot zīmuļa turēšanu un pēdējo kapeiciņu skaitīšanu papīrveikalā [te pienāktos ļoti pārgudri filozofēt par mūžīgo pieskārienu badu, bet šī laikam nav īstā diena]. Vakardiena joprojām raisa patīkamas sajūtiņas, prieciņu sirdī un smaida muskuļu saraušanos, but still, joprojām neesmu izdomājusi, kur īsti likties un vai vispār likties, pēdējie vārdi no manas puses ir datēti ar 15. datumu un skan 'pienākšu pēc mēneša vai diviem' - man nav ne jausmas, ko iesākt tālāk, jo sasodīti alkstu pēc kontakta, grr.