šodien izdomāju, ka nevaru zīmēt cilvēkus par kuriem man nav izveidojies savs, konkrēts viedoklis. Pie katra portreta ir pierakstīts tas ko es par viņu domāju, jūtu. Ja es neko nevaru izdomāt un uzrakstīt, tad es nevaru viņu zīmēt. Piemēram, Ieva: man viņa sākumā nepatika. Viņa bija nesavākta un mazliet izspūrusi. laikam arī toreiz dzērusi, kad pirmo reizi satiku. viņa pēc skata nav arī glīta, bet tomēr interesanta, kvadrātveida seju, lielu žokli, apaļu degunu, bieziem matiem. vispār es domāju,ka viņa ir traka. Tagad tam nācis klāt tas, ka esmu viņu mazliet iepazinusi un viņa vēl joprojām ir traka, bet arī ļoti cilvēciska un tas ir baigi forši. Vēl par cilvēkiem runājot, vakar redzēju dīvainākās acis kādas biju redzējusi. Varbūt arī mazākās. man bija sajūta, ka skatos leduspuķēs. nu tā kā, kad gribās redzēt cauri logam, bet tas aizsalis. es centos kaut ko saskatīt, bet nekā. Acīm taču kaut kas ir jāstāsta.