Nezinu uz ko man īsti dusmas. Man tikai gribas dusmoties.
Man pat laika nav,lai izķemētu matus. Skrienu apkārt pasaulei, skrienu,skrienu un tā arī neaizskrienu nekur, īsti neizdarot nekā, bet laiku patērējusi,spēkus izsmēlusi, es nu attopos vēlos vakaros kaut ko te nejēdzīgi rakstot. Bet laiku es pazaudēju kā tualetes papīru vannas istabā. Tas skrien tik pat ātri, cik mans laiks.
Īsti nevaru sakārtot visu, vai uzkaitīt to visu ,ko neesmu darījusi, bet relatīvi esmu.
Ja Jūs,mīļie, domājat ,ka dziesmu svētkos varēja atpūsties, tad jūs esat paņēmuši sviestu un izsmērējuši to sev pa visu ķermeni. Nē , tā nav.
Tas bija liels darbs, nezinu kā citi vēl spēja līdz 6iem rītā sadziedāt ar pārējiem, smejos, bet arī nē, jo tas laikam, viņiem tas garīgi GARĪGAIS pacēlums ,kas dod to neizsmeļamo enerģiju.
Nav jau man laika pūsties vai dusmoties. Cilvēki visu dzīvi pūšās un aizpūšās prom. Es negribu.
Gribu tikai nedaudz atpūtas, nedaudz vientulības ar sevi. Mazliet muļķības un jautras kājas.