"Mātīte tup alā un sargā savu neatkarību, iekšā nevienu nelaiž. Garām iet tēviņš, viņam, protams, ir sakāpināta interese par mātīti. Viņš iebāž purnu alā un saņem kārtīgu, asiņainu belzienu. Tas viņu uzkurina, viņš bāž purnu alā vēlreiz, šoreiz saņem riktīgu kodienu. Tas viņu padara vai traku. Viņš laužas iekšā ar visu spēku. Sākas kautiņš uz dzīvību un nāvi. Viņi kož un sit viens otram, spiedz kā traki, skrāpē uz nebēdu. Ja mātīte nespēj tēviņu nogalināt, tad noplok un atdodas viņam, un tā ir vienīgā reize, kad viņi satiekas, pēc tam viņai, visticamāk, dzimst pēcnācēji, kurus viņa audzina viena. Bet paturēsim prātā, ka daudzos gadījumos mātīte tēviņu nogalina un mierīgi, neatkarīgi tup alā, un, laizot brūces, gaida nākamo pretendentu, kurš varbūt izrādīsies spēcīgāks par iepriekšējo."
"Amour fou" - Nora Ikstena |
