Kad muļķības galvā... - mūsu zeme

Es speru soļus šajā zemē,
Bet nezinu, kur ceļš, kur bezdibens
Un, pat ja atradīšu ceļu,
Es nezināšu kurp tas mani ved.
Vai aizvedīs līdz magoņlaukam plašam,
Kur puķes zied un reibina;
Vai varbūt vīsies līdz pat kara laukam,
Kur līķu smaka dullina?
Nāk pretī man viens šejienietis –
Viņš saka :”Visi te tā klīst.
Tā mūsu paraža – mēs ejam
Un nezinām kur nonāksim un kad.”
Viņš gāja prom. Es apjukusi biju,
Bet skrēju prom ko kājas nes.
Te nav vairs magoņlauku, nav pat karu
Tik ceļi ir, pa kuriem neprāts klīst.

tere(C)