sapņi
« previous entry | next entry »
Jun. 6th, 2010 | 04:54 pm
Ar draugiem devos kādā ekskursijā pa alai/vecai pilij līdzīgu konstrukciju. Tur nebija nekā ievērības cienīga. Lai gan mēs zinājām, ka maršruts ir paredzēts garš, sapratām, ka nekur tālu neesam tikuši- mēs gājām pa apli, tāpēc sākām meklēt alternatīvas ieejas un pamanījām kamīnu mutēm līdzīgus caurumus, kas visai ritmiski atkārtojās visas sienas garumā. Ielēcām iekšā un nokļuvām daudz interesantākā gaiteņu kompleksā. Cauri atverēm sienu augšpusē, pa kurām bijām ielēkuši, spīdēja gaisma, izgaismojot visai vienkāršas akmens kolonnas, kas inkrustrētas ar dārgakmeņiem ziedu motīvu veidā. No kādas kritušas kolonnas noskrubināju pāris akmentiņus un ieliku kabatā. Drīz nonācām labi apgaismotā istabā, kurā bija visdažādākās senlietas. Atceros, ka uz rakstāmgalda stāvēja pistole, kura nešāva. Arī to es paņēmu un kā pēdējo trofeju ieguvu kādā plauktā stāvošu stipri apsūbējušu kabatas pulksteni, uz kura bija gadaskaitlis 1556.
Neatceros vietu un cilvēkus, bet atceros, ka citā epizodē bija Anete. Viņa dzēra, smēķēja, uzvedās psihiski nelīdzsvaroti un viņai no tā bija izaugusi kaķa aste un ausis. Atceros, ka visu laiku centos viņu dabūt rokā un nomierināt, lai aste nokrīt un viņa paliktu normāla. Laikam nesanāca.
Kādā citā epizodē man bija bagāts un skaists mīļotais puisis un mēs vēlējāmies precēties. Viņš mani ielūdza pie sevis ciemos. Laikam bija kādi svētki, jo tur bija daudz cilvēku. Es ar nolūku tiku ielūgta tādā kārtā lai pārāk neizceltos, tomēr, lai viņa vecāki mani pamanītu. Es saposos un ļoti centos atstāt labu iespaidu. Sākumā viss norisinājās labi, bet pēcāk, ja atmiņa mani neviļ, kad mans draugs novērsās, viņa vecāki un laikam pat kalpi mani izsmēja par spīti visiem maniem pūliņiem, un skaidri lika manīt, ka man viņu namā nav vietas. Es ļoti sadrūvējos, likās, ka visam ir pienākušas beigas, bet tajā pašā laikā domāju, ka jāseko kam labam. Es izskrēju ārā dārzā un nometos uz zemes raudāt, jutos ļoti apkaunota un niecīga. Domāju, ka puisis pamanīs manu prombūtni un sekos man. Šķiet, ka šajā vietā sapnis aprāvās. Viņiem papildus ļoti greznajai mājai bija arī ļoti grezns dārzs- tur bija krāšņs purvs, kuru apdzīvoja visdažādākie dzīvnieki, ļoti eksotiski. Mazītiņi putniņi, kas nebaidījās no mana salīdzinoši milzīgā, ļodzīgā auguma, un pat dziedoši bruņurupuči! (Nu, viņi izdvesa visādas dīvainas skaņas)
Kādā citā epizodē, es braucu ar skrituļdēli un spēlēju futbolu. Tad vēlāk gāju izklaidēties uz kādu metālistu koncertu, kur ar mani flirtēja vai komplimentēja kāds puisis. Viņš kaut ko teica par manām acīm. Kopēja doma laikam bija tāda, ka es izskatos ļoti vienkārša, bet manās acīs ir viss viss, sātans pats :D Neatceros. Man tas likās muļķīgi.
Ar Valteru sapnī braucām mašīnā. Ceļš bija noklāts ar ledu un sanāca vienkārši drausmīgi driftot un vispār tizli. Viņš bija pie stūres, un vienu brīdi mēs nevarējām nobremzēt un es atceros, ka laikam labākais, ko varēja darīt tai mirklī bija apkampties :D Varbūt mēs nositāmies, neatceros. Man laikam bail braukt ar mašīnām? Dunno lol.
Neatceros vietu un cilvēkus, bet atceros, ka citā epizodē bija Anete. Viņa dzēra, smēķēja, uzvedās psihiski nelīdzsvaroti un viņai no tā bija izaugusi kaķa aste un ausis. Atceros, ka visu laiku centos viņu dabūt rokā un nomierināt, lai aste nokrīt un viņa paliktu normāla. Laikam nesanāca.
Kādā citā epizodē man bija bagāts un skaists mīļotais puisis un mēs vēlējāmies precēties. Viņš mani ielūdza pie sevis ciemos. Laikam bija kādi svētki, jo tur bija daudz cilvēku. Es ar nolūku tiku ielūgta tādā kārtā lai pārāk neizceltos, tomēr, lai viņa vecāki mani pamanītu. Es saposos un ļoti centos atstāt labu iespaidu. Sākumā viss norisinājās labi, bet pēcāk, ja atmiņa mani neviļ, kad mans draugs novērsās, viņa vecāki un laikam pat kalpi mani izsmēja par spīti visiem maniem pūliņiem, un skaidri lika manīt, ka man viņu namā nav vietas. Es ļoti sadrūvējos, likās, ka visam ir pienākušas beigas, bet tajā pašā laikā domāju, ka jāseko kam labam. Es izskrēju ārā dārzā un nometos uz zemes raudāt, jutos ļoti apkaunota un niecīga. Domāju, ka puisis pamanīs manu prombūtni un sekos man. Šķiet, ka šajā vietā sapnis aprāvās. Viņiem papildus ļoti greznajai mājai bija arī ļoti grezns dārzs- tur bija krāšņs purvs, kuru apdzīvoja visdažādākie dzīvnieki, ļoti eksotiski. Mazītiņi putniņi, kas nebaidījās no mana salīdzinoši milzīgā, ļodzīgā auguma, un pat dziedoši bruņurupuči! (Nu, viņi izdvesa visādas dīvainas skaņas)
Kādā citā epizodē, es braucu ar skrituļdēli un spēlēju futbolu. Tad vēlāk gāju izklaidēties uz kādu metālistu koncertu, kur ar mani flirtēja vai komplimentēja kāds puisis. Viņš kaut ko teica par manām acīm. Kopēja doma laikam bija tāda, ka es izskatos ļoti vienkārša, bet manās acīs ir viss viss, sātans pats :D Neatceros. Man tas likās muļķīgi.
Ar Valteru sapnī braucām mašīnā. Ceļš bija noklāts ar ledu un sanāca vienkārši drausmīgi driftot un vispār tizli. Viņš bija pie stūres, un vienu brīdi mēs nevarējām nobremzēt un es atceros, ka laikam labākais, ko varēja darīt tai mirklī bija apkampties :D Varbūt mēs nositāmies, neatceros. Man laikam bail braukt ar mašīnām? Dunno lol.
Comments {0}