Sestdien bijām nelielā izbraucienā uz citu pasauli - slēpot uz purvu. Tā ir tāda parasti nepieejama kilometriem gara teritorija, kur ziemā izskatās tieši kā Somijas Lapzemē. Šī ziema ar savām temperatūru svārstībām ir uzaudzējusi kārtīgu sērsnu, tā ka slēpes droši slīd pāri visiem akačiem un kukuržņiem kaut kur tur apakšā. Redzējām arī dažādas zvēru takas - aļņi, piemēram, diezgan grimst, ejot pa purvu, bet vilki (vai varbūt suņi?, bet barā) gandrīz negrimst. Noķēru kaut kādu pirmatnēju sajūtu, tā laižoties pāri saulītes apspīdētam klajumam kopā ar bērnu, vīrs aizbraucis kaut kur pa priekšu ātrāk paālēties. Tieši tā gadsimtiem ilgi droši vien ir pastāvējusi slēpošana - lai apciemotu sen neredzētos kaimiņus aiz purva vai - vēlāk - aizslēpotu uz veikalu, nevis kaut kāda sportošana labi sagatavotā trasē. Sīkais visu laiku žāvās, bet cēlās augšā un teica, ka viņam patīk un gribētu braukt uz purvu vēl.
Toties turpceļā nomaldījāmies un nokļuvām mazliet Krievijā. Ja google Maps iebaksta random Krievijas sādžā, tad tur izskatās tāpat - sabrukuši šķūņi, pie mājas pieci šroti un vēl visādi krāmi kā veca sadzīves tehnika, kas vienkārši iznesta pagalmā vai atvilkts no nezin kurienes. Vienai īpaši šausmīgai mājai pāri ceļam kokā bija iecelts un jau pussagruvis štābiņš. Es gan ceru, ka visus bērnus no turienes jau sen ir aizvedusi Bāriņtiesa, un tagad tur dzīvo tikai zombiji, jo skaidrā tur dzīvot nav iespējams. Bet pie mājas šķietami braukšanas kārtībā esošs džips, tā ka apdzīvota bija, kāds arī baro tos divus nezvērus, kas riedami uzklupa mūsu auto.