Es apzinos, ka visi cilvēki ir unikāli - arī es. Visiem ir savi uzskati un viedokļi, intereses un pieredzes - arī man. Un ne vienmēr mani viedokļi sakrīt ar citu viedokļiem - tas ir normāli. Un tāpēc vien, ka es savējos izsaku, nenozīmē, ka uzskatu, ka tie ir vienīgie pareizie.
Es [pārsvarā] pieņemu cilvēkus, kādi viņi ir, dalos ar saviem iespaidiem un cenšos veidot informācijas apmaiņu; viņus izmainīt un pielāgot sev galīgi nav manās interesēs, vienalga vai man viņi patīk vai nepatīk, vai es patīku vai nepatīku viņiem.
Es apzinos, ka visi tā nedomā un pasauli un cilvēci tā neuztver.
Ja saprotu, ka man ar kādu galīgi nav 'pa ceļam', pilnīgi nekādas savstarpējas saprašanās nav, tad es necenšos viņu vilkt sev līdzi vai sekot viņam par visām varītēm - es vnk izvairos no viņiem, jo konflikti un pārpratumi prasa daudz enerģijas un laika un bieži ir bezjēdzīgi.
Man nepatīk dažādi cilvēki dažādu psiholoģisko un emocionālo aspektu dēļ. Daļu no viņiem es nesaprotu un nekad nesapratīšu. Daļu es saprotu, bet apzinos, ka viņi spītībā nemainīsies un paliks stulbi. Daudzu man ir žēl, par daudziem gribas smieties, daudzus gribas izolēt no saprātīgās sabiedrības.
Bet tie ir viņu uzskati, un šie ir mani uzskati, kas nav jāuztver kā personīgs apvainojums.


"Being nice to someone is listening when your neighbor tells you about her husband’s broken leg. Being good to her is bringing her a meal and overtaking his tasks around the house and taking her kids out for a few hours. Being good is better."
/M. Haldeman-Time/