| But you never see me. |
[Jun. 18th, 2009|02:04 am] |
Es sākšu pavisam konstruktīvi, mani draugi: Jūsu ir pārāk daudz. es smoku. Pa ceļam neeatrast tik daudz dzīvinošu nopūtu, kā jūsu dienasgrāmatās. Bet vispār, es jau nesūdzos, mans eksistenciālais pamats mazliet paļodzījies tagad nogruntējeis pie jūsu purngaliem, ja vien...arī jūs nesadomājat iedzert tā, ka zūd izdevība sev atzītiess par to, ka laiks ir pārāk ātri pagājis pēdējās piecas ninūtes. es vairāk neko neatceros.
manas piecas minūtes, vai citam divi punkti vai vēl kādam trušu skaitīšnas sezona..es atvainojos, es neesmu ciniķis, vienkārši jūsu pārāk daudz...vajag uzsmēķēt...ņemam visi komplimentāri, eksponentāri un visbeidzot varbūt naivi vienu mazu pīppapuzīti..saprotiet, domas nereti domājās gausāk, nekā mēs domājam...tātad...klusums turpinās..pasteidzieties, cosi van tutte...es tikko smējos, nav ne jausmas, kas tas par vārdu vispār?..par ko es smējos tik gardi, ne ķīķinoši, ne piebalsojoši? es vienkāŗsi smējos , nu kaut vai no iedomas kā es izmetu savu cigareti ārā pa logu, kas trāpa kādai cītīgai sētniecei uz salmu cepures, kas aizdegās. Bet mēs jau visi zinām, ka sētnieces nemēdz mosties sajūtot smēķu smaržu. TIk un tā tas būtu smieklīgi, tāpat kā, ja es savā reibumā tagad kārtējo reizi nospiestu neiespējamo pogu, kas atrodas ārpus tā reģionam, kurā man ir jānospiež "īstā" poga. Atkal smieklīgi - īstā poga! Cik smieklīgi, ka tas viss ir atkarīgs no nejaušības, cik smieklīgi, ka es šonakt netieku pie tā, ko es gribēju teikt. bēt es pamēģināšu.
Jūsu ir pārāk daudz. Man kopš tūkstošgades svētkiem joprojām līst asaras, bet jūs tās redzt tikai ekrāna priekšā, un it kā man būtu vajadzība pateikt, ka šīs lietas, lietas, leitas mani dikti interesē. Un it kā Tur ārpus polārā loka nedzīvoti baltie lāči, kas nebūtu pelnījši manu last kiss. Ir jādekonstruē, kas gan cits var dzimt no nejaušības?! Un no apjausmas, ka Tur ārā, kur Dievs ir bezatbildības pilns, dzimst tikai vientulības grēka apjausma. Par to tad nu biedri es svīstu un degu - lai pēdējā minūte nebūtu pārāk pieradināta, tas ir, lai mūsu maņas jau šīs dzīves laikā nepazītu to no kā mums būtu jāsagaida visvairāk. Lai tālāk nesekotu bezatbildība un fonā joprojām skanētu mūzika, kas atgādina par pirmo reizi, kad mēs sapratām, ka jā, tagad varētu mirt. tagad ir īstais laiks un cilvēku vairs nav par daudz un manis nav vairāk kā kultūrslāņa. Mani kauli nemērītu neko, tie tikai gozētos saulītē un ķertu pēdējo kaifu no saules pirms pēdējās iegrimšanas Gangā. |
|
|
