Man nez cik reizes bija teikts " vienmēr ir viedoklis" un tas likās kaut kā daudz maz OK, varbūt pat kruti savā ziņā. Bet vakar "bams!" pa pieri .Cilvēks, kuru es vērtēju ļoti augstu, pateica, ka es mēdzot būt "pārāk kategoriska". Un tad uzreiz paliek neomolīgi, jo ir jau kāda tieksme/vēlme vismaz turēt līdzi tiem cilvēkiem, kurus cieni, un tas nav tik viegli.
Un šodien ieslīgu pārdomās par to, vai es vispār spēju nerunāt/paturēt mēli aiz zobiem/ paklusēt/ieslīgt liegā pohujismā. Un man bail, ka nē. Jo par notikumiem, kuri man rūp, es aizsvilstos. Par cilvēku neicietību,iedomību, ignoranci. Un tas notiek vienkārši tāpat, bez iepriekšēja nodoma.