čiers par katru reizi, kad trīcošām rociņām stāvu ARS vestibilā un kā katatoniķis skatos uz sevi spoguļainajā stiklā cenšoties sev iestāstīt, ka esmu teātrī, jo re ku tur tante tūlīt pret nummuriņu dos mētelīti, viss kārtībā, viss kārtībā..

un vēl čiers par to, ka tādos mirkļos nevaru smieties par dievu un smaidīt par attiecībām un atbildību. tā ir attieksme, ko bailīgi varu atļauties tikai esot vesela.