Viss... viss kārtībā

tagad man ir bijis daudz laika pārdomām.
metot sodiņus sportā dusmojos pati uz sevi-'
itin kā nebūtu bērnībā plusiņus/mīnusiņus spēlējusi.

tik daudz laika esmu pavadījusi aizņemta ar lietām, kas nav manas,
interesēm, kas aizgūtas no citiem.

bet kur palika bērnība?
atceros tumšos ziemas vakarus, šokolādes, ko tantes saveda...
tīru sniegu, prieku, skraidot, kāpelējot pa kokiem,
dubļainus rudeņus, sarkanus vaigus,
pīrāgus vasarā...
un atkal mūžīgā skriešana.

jā, arī tagad bija skriešana,
tikai citāda, skriešana pa ballītēm.
bet nu ir beigusies arī tā.
un, lai gan it kā ir tik daudz darba,
lai gan tagad ir cita pasaule,
ir sajūta, ka viss ir tepat.

tie paši tumšie vakari, multenes un desu maizes.
tā pati bērna bezrūpība,
neiznīcināmais prieks.

kaut kur manī.
un ar šo sajūtu kļūst vieglāk.
ir vieglāk atrisināt tagadnes problēmas,
aizpildot kādu dziļu tukšumu no pagātnes.
atmaksājot kaut, ko, kā man ļoti trūcis.