Taču sācies nav nekas. Tīra, balta, cietsirdīgi spīdoša balta lapa, bet manī vairs nav tintes, ar ko to aprakstīt.
Jēkabpils bija kļūda, lai gan varbūt nebija. Varbūt tāpat viss būtu beidzies. Beigusies Vikkas kopa, kas man bija tik svarīga, beigušies meiteņu vakari, kas arī bija tik svarīgi, beigušies draugi, beigušies pasākumi, beigušies sapņi...
Varbūt mana vieta patiešām ir aukstā, nemīlīgā mājā, starp cilvēkiem, bet tomēr pilnīgā vientulībā. Varbūt mana vieta ir vienatnīga dzīve kaut kādā pažobelē, kurā knapi var nosargāt tik daudz siltuma, kas vajadzīgs dzīvošanai. Ķermenim, dvēselei, garam. Ar pirmo pagaidām ir visvieglāk.
Depresijas lēkme kā slimība ir beigusies, es atkal māku domāt skaidri, bet tomēr tā bezcerības sajūta nav pazudusi. Tā ir izrādījusies nevis iedomas, bet skaudra realitāte.
Viegli pateikt, ka tad, ja ceļš beidzies, tad vajag lēkt tukšumā, gan jau spārni atradīsies. Esmu nonākusi kā man mīļajā dziesmā "Last stop to nowhere". Es pat tukšumu sev priekšā neredzu, kur varētu ielēkt.
Viss ir beidzies, bet nekas nav sācies. Nespēju ieraudzīt to jauno ceļu, ko visas gudrās prātulas sola. Ja kaut kas beidzas, kaut kam esot arī jāsākas. Kur tad tas ir? Kur tad ir tās jaunās iespējas?
Mājās ir auksts un man liekas, ka man vairs nekad nebūs silti, ka vienmēr ir bijis auksti un vienmēr būs. Ka es vienmēr uzticēšos, bet vienmēr pievilšos.
Te viss ir beidzies jau nesācies.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}