tethys_

Pēkšņi uznākot aukstumam, jūtos aplauzusies. Nosalusi, apnikusi ar šito visu. Nav ne ūdens normāli virtuvē, ne kanalizācijas, ne nosiltināts, ne arī kāds var iekurināt no rīta, kamēr es vēl guļu. Par visu tikai jādzird "būs, būs, viss būs čotka", bet man pat skumji smiekli vairs nenāk.
Jūtos izdarījusi milzīgu kļūdu, lai vai cik man nepatiktu Jēkabpils, māja un dārzs.
Ir ļoti patīkami iziet ārā un nolauzt dažus pētersīļus, jo salā viņi lūzt tikšķēdami. Tomēr pamosties pilnīgi aukstā istabā, kad iepriekš krāsns iekurināta karsta vakarā, ir ļoti nepatīkami. Tas nekas, ka kāds ir augšā, iekurināt jau nevar. Labāk ir staigāt pa māju virsdrēbēs.
Pa logiem vējo, pa durvīm vējo, pa sienām vējo un man caur ādu vējo aukstais, pat ziemīgais gaiss, kas rada temperatūras rekordus.
Man likās, ka šeit būs omulīgi un mājīgi. Phe. Tā vietā šeit vienmēr ir pilns ar drazām un pūdētiem produktiem, auksts un pretīgs. Un man arī vairs nav spēka censties.