Vidzemes tirgū pazaudēju degunu tēju buntītēs.
Lielajos kapos pēc tam randiņš ar vēju, pērkonu un tām vārnām, kas augstu virs visa.
kamēr lija, paslēpos zem nojumes netālu no kapiem un rediģēju nost no sejas pumpas bildēs, kuras tik un tā nav atrādāmas.
atpakaļceļā pilnīgi nejauši satiku māsīcu, kura atbraukusi no Anglijas, lai vasarā paciemotos pie mammas. mēs nebijām tikušās kopš omītes bērēm. sarunājām satikties. par ko esmu ļoti priecīga.
es vienkārši... es tikai atkal pārāk daudz domāju. nu, ko es varēšu pastāstīt... viss tas vienā teikumā, varbūt pat vienā dienā neizstāstāmais, kas tagad ir mana dzīve.
man ir ļoti mīļa māsīca. un skaista kā putniņš, kas nočab ezera niedrēs: https://lv.wikipedia.org/wiki/Zivju_dzen%C4%ABtis
es vienmēr saku - tie, kuri mūs reiz ir pazinuši bērnībā, varbūt patiesībā ir atradušies mums vistuvāk. un vienmēr tur paliek. tur. vistuvāk.
un viņi vienmēr zina un sev līdzi aiznes kādu daļu no tās mūsu versijas, kas esam bijuši tad.