Confessiones (uz sienām) |
[Apr. 9th, 2011|03:32 pm] |
Visas domiņas skan tik banāli kā pašnāvnieku vēstulītes un džinkstīgi un neatlaidīgi riņķo ap galvu kā multenēs tās zvaigznītes pēc tam, kad kāds dabūjis pa galvu. Ar visu savu noslieci uz pašžēlošanu un melodrāmu tomēr nekad neesmu zinājusi, ka var justies tik sakropļoti. Nē, nemaz negribu taisnoties, negribu sevi šaustīt ar tādām rīkstēm kā "melodramatiskums" un "banalitāte". Zinu, ka mūsdienās nedrīkst neko just, jābūt vēsumam, distancei un vieglai cinisma piegaršai, un ja tomēr kaut kas tiek ārpuskārtas justs, tas glītos sainīšos jānodod psihoterapeitam aprakšanai. Es protu to visu spēlēt, protu savstarpēju apņirgāšanos flirta vietā, protu pudelesbrālību, kurā tempj kā uz sacensībām un runā tikai par sevi, katrs tikai par sevi; protu varbūt pat pārāk labi, tomēr gribu atpakaļ bērnības ticību tam, ka šeit kaut kas pašā pamatstruktūrā ir pareizi, gribu atpakaļ tiesības uz lielajiem Vārdiem (cēlums-patiesība-pašaizliedzība-draudzība-mīlestība) un Idejām. Neprotu sarunāties, neprotu teikt īstos vārdus, neprotu komplimentus, vieglu draudzīgumu, acu kontaktu, neesmu pat īpaši nepatīkama, gluži vienkārši viens no tiem cilvēkiem, ar kuriem gadiem ilgi mācies vienā klasē, bet jau pēc vēl pāris gadiem vairs nespēj atcerēties ne to vārdus, ne sejas. Tomēr manī ir daudz labvēlības, mīlestības un piedošanas, un varbūt tieši no sakropļotības tā dzimst, tāda spēcīga zemestrīce, un te nu es sēžu uz sava rezervistu soliņa, un gaidu, kad ieraudzīšu savu mērķcēloni, mazliet kā Ouenā Mīnijā. Un tikmēr šeit rakstu ar sūdainiem pirkstiem, šeit, jo tas ir kā uz sienas ielā, pa kuru neviens nestaigā. Un varbūt kādreiz kāds tomēr nostaigās pa šo ielu, varbūt kāds, ar ko kādreiz mācījos kopā vienā klasē un kuram vairs neatceros ne vārdu, ne seju, un izlasīs manu "es gribēju tikai labu". |
|
|