piespiedu kārtā dzīvoju uz dīvāna, pārģērbjos tualetē, dušai nav krampīša
klasiski caurstaigājama istaba jau būtu labi, bet te ir savienojums starp sešām durvīm un ieejas durvis piedevām, kas ar traku intensitāti virinās. mazliet kā mukt, galīgi sev nepiederu- viss tāda sīkuma pēc, kaut agrāk deklarēju, ka man vajag tikai ūdeni, pārējie nosacījumi ir mazsvarīgi. izrādās arī privātumu vajag.
šorīt baigi steidzīgi krāsojos un kārlis varēja redzēt visu plejādi ar tūbiņām, jo devos pie cilvēkiem no kuriem raustos. nospriedām, ka es nevis krāsojos atspulga dēļ, ko saņemu atpakaļ, bet lieku aizsargmasku, kam agrāk kalpoja rituāls izejot no mājas aizklāt un noslēpt visas locītavas un ievainojamās vietas, rokām tie bija pulksteņi ar platām siksniņām, un daudzas rokassprādzes, kaklam tās bija apsūbējušas atslēdziņas, etniski simboliņi, ja vajadzēja savādāk, tad šalles. progresēja jau tā, ka man bija arī pulkstenis un rokassprādzes ar kurām peldējos, gulēju un gāju pirtī, lai arī tajā laikā nejustos neērti. kārlis teica, ka tā nav viņa doma, bet arī viņam liekas, ka maska esot mana atbrīvošana, ka tā esot vairāk jāciena, jāuzklāj lēni, ar pietāti un bez vulgaritātes ko dod steiga, neatkarīgi no tā, ka to pašu tādā pašā kvalitātē varu izdarīt 10 minūtēs. tā jāpaceļ rituāla līmenī un jāciena, jo tam ir saistība ar to, ka es varu būt es, jo jūtos brīvi un pasargāta. vēl tur daudz ko runāja un tad beigās teica, ka viņam tā liekas, jo, pieaugot manam diskomfortam dēļ tā, ka esmu visu laiku kā uz delnas pārējiem, par ko teicu, ģeometriskā progresijā pieaugusi mana ieskatīšanās spogulī ejot tam garām(kas tie par teicieniem, ka vīrieši nemanot sīkumus), esmu sākusi arī krāsoties nekavējoties pēc dušas un katru dienu, ko sākumā pat nenāca prātā darīt.
bāac, doma nošilierēja, būtu te twiteris, ierakstītu īsāk, kas ir "jo sliktāk jūtos, jo cītīgāk slēpjos", "jākrāsojas lēni", " nepazītu kārļa draudzeni, domātu, ka viņš ir gejs", bēet tālākā kopējā doma bija aptuveni, ka visam ikdienā ir kaut kāda dziļāka nozīme un apzinoties tos iemeslus, kas liek tā darīt, varu apmierināt savas vajadzības pilnīgāk un pēc jēgas, nevis turpināt veikt darbības, kas tikai garāmejot apmierina tās. kkā tā- āh, bet jā, esmu dīvāna nogurdināta- tā kā pat domu nespēju noturēt.
klasiski caurstaigājama istaba jau būtu labi, bet te ir savienojums starp sešām durvīm un ieejas durvis piedevām, kas ar traku intensitāti virinās. mazliet kā mukt, galīgi sev nepiederu- viss tāda sīkuma pēc, kaut agrāk deklarēju, ka man vajag tikai ūdeni, pārējie nosacījumi ir mazsvarīgi. izrādās arī privātumu vajag.
šorīt baigi steidzīgi krāsojos un kārlis varēja redzēt visu plejādi ar tūbiņām, jo devos pie cilvēkiem no kuriem raustos. nospriedām, ka es nevis krāsojos atspulga dēļ, ko saņemu atpakaļ, bet lieku aizsargmasku, kam agrāk kalpoja rituāls izejot no mājas aizklāt un noslēpt visas locītavas un ievainojamās vietas, rokām tie bija pulksteņi ar platām siksniņām, un daudzas rokassprādzes, kaklam tās bija apsūbējušas atslēdziņas, etniski simboliņi, ja vajadzēja savādāk, tad šalles. progresēja jau tā, ka man bija arī pulkstenis un rokassprādzes ar kurām peldējos, gulēju un gāju pirtī, lai arī tajā laikā nejustos neērti. kārlis teica, ka tā nav viņa doma, bet arī viņam liekas, ka maska esot mana atbrīvošana, ka tā esot vairāk jāciena, jāuzklāj lēni, ar pietāti un bez vulgaritātes ko dod steiga, neatkarīgi no tā, ka to pašu tādā pašā kvalitātē varu izdarīt 10 minūtēs. tā jāpaceļ rituāla līmenī un jāciena, jo tam ir saistība ar to, ka es varu būt es, jo jūtos brīvi un pasargāta. vēl tur daudz ko runāja un tad beigās teica, ka viņam tā liekas, jo, pieaugot manam diskomfortam dēļ tā, ka esmu visu laiku kā uz delnas pārējiem, par ko teicu, ģeometriskā progresijā pieaugusi mana ieskatīšanās spogulī ejot tam garām(kas tie par teicieniem, ka vīrieši nemanot sīkumus), esmu sākusi arī krāsoties nekavējoties pēc dušas un katru dienu, ko sākumā pat nenāca prātā darīt.
bāac, doma nošilierēja, būtu te twiteris, ierakstītu īsāk, kas ir "jo sliktāk jūtos, jo cītīgāk slēpjos", "jākrāsojas lēni", " nepazītu kārļa draudzeni, domātu, ka viņš ir gejs", bēet tālākā kopējā doma bija aptuveni, ka visam ikdienā ir kaut kāda dziļāka nozīme un apzinoties tos iemeslus, kas liek tā darīt, varu apmierināt savas vajadzības pilnīgāk un pēc jēgas, nevis turpināt veikt darbības, kas tikai garāmejot apmierina tās. kkā tā- āh, bet jā, esmu dīvāna nogurdināta- tā kā pat domu nespēju noturēt.
...