| |
[19. Jun 2025|22:13] |
Man, tāpat kā daudzām citām sievietēm, ir bijis spontānais aborts. Tagad par to uzrakstīšu. Apzinoties, ka tas, iespējams, ir kas tāds, ko jūs nemaz nevēlētos lasīt, es to mazliet paslēpšu.
Laikā, pirms paliku stāvoklī ar otro bērnu, es mēdzu regulāri skriet. Man patika skriet agri no rītiem, tā ap četriem, reizēm pat mazliet pirms četriem, kad vienīgais, ko tu vari sastapt ceļā ir urbānās lapsas, guļoši gulbji, kāds aizkavējies svinētājs vai kāds tikpat psihs skrējējs kā tu. Retu reizi pēc skriešanas es jutos slikti, bet to īpaši neņēmu vērā, tacu tad, kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, devos pie ārsta un pajautāju vai es drīkstu turpināt skriet. Viņš teica, ka jā, ka nesaskata tur neko sliktu. Es izdarīju kļūdu, neieklausoties savā ķermenī, bet ārstā un turpināju skriet. Tad pēc kārtējā skrējiena man parādījās mazliet asinis, pavisam maz, bet es nobijos. Izlasīju, ka tā var būt, nekas traks. Tad nākamajās dienās asiņu kļuva mazliet vairāk, pēc konsultācijas ar vecmāti man tika sacīts, ka nākamajā dienā jābrauc uz slimnīcu. Tovakar es gulēju gultā, ārā jau bija satumsis, un - tas ir muļķīgi, caur asarām runāju ar viņu, teicu, ka, man ir ļoti žēl, ka es nevarēšu tevi iepazīt, bet, ja tev ir jāiet, tad es atvados.
Slimnīcā man pateica, ka process ir kaut kādu iemeslu dēļ apstājies, viņi nezina, kāpēc, taču manam ķermenim vajadzētu ar to tikt galā pašam. Nākamās dienas es pavadīju asiņainos recekļos, mēnešreizes mūs ir pieradinājušas pie asinīm, bet šis bija kā mēnešreižu atomsprādziens, kad visa duškabīne izskatās it kā tur ir notikusi slepkavība un asinis pludo no sienām.
Uz darbu man tobrīd nebija jāiet, bet man vajadzēja izņemt meitu no pirmsskolas, par laimi vismaz nebija jāiet tālu, 15 min gājiens. Es gāju lēnām, ar ntajām paketēm, gatava, ka jebkurā brīdī notiks kas šausmīgs. Kamēr gaidīju, kad meita iznāks no ēkas, es klausījos apkārtējo vecāku čalās un centos neizdarīt nevienu lieku kustību, lai mans ķermenis nedod dievs nolemtu, ka tieši tagad ir jānāk kārtējai sarkanajai atombumbai. Elpoju lēnām un centos nostāvēt kājās. Tās dažas dienas bija pilnīgs murgs.
Un tolaik es domāju par to, ka ir sacīts, Dievs negrib abortus, bet tai pat laikā pieļauj šo, wtf. Tāpēc uz mani reliģiskie argumenti neiedarbojas. Bet uz mani iedarbojas mana pieredze. Tevī kāds nomirst un viņa mirstīgās atliekas no tevis iznāk laukā. Racionalizē kā vēlies, bet tā ir dzīva būtne. Varbūt tieši to, aizslaukot saukļus un sprediķošanu, savā dziļākajā saknē reliģiskie argumenti arī mēģina pateikt. |
| |
