Esmu nedaudz pametusi novārtā mandarīnu valodu. Tas tādēļ, ka cīnos ar spāņu valodas 14 laikiem, pārdomām par dzīves jēgu, grāmatplauktiem, manas dzīves diviem vīriešiem, kas katrs runā savā valodā un šobrīd mēģina saprasties (tēvs un mana otra puse, ziniet). Un arī ar pārdomām par to, kā gan tas nākas, ka tas, kas reiz liekas veiksme pēc kāda laika, atpakaļ raugoties, šķiet esam pat visai liela neveiksme, un tas, ko reiz esmu uztvērusi kā rūgtāko brīdi, kaut ko nesasniedzot, beigās izrādās ieguvums.

Uz savu sapņu darbu pieteikšos, lai gan runā, ka vakances tomēr nebūšot, jo persona, kura to varētu radīt, tomēr varbūt prom no darba neiešot.

Bet pie burvīgajiem zīmējumiem ar zirdziņiem, bruņurupucīšiem un pūķiem profilā un pretskatā, ar abstraktajiem, galvu reibinošajiem loģikas lēcieniem es atgriezīšos jau pēc divām nedēļām. Pagaidām - kanēlis, kanēlis un vaniļa un baltā tēja un indiešu ēdieni. Un spāņu valodas eksāmens ceturtdien, cv franču valodā, franču valoda pati, konkurences tiesību 300 lapas un absolūta nespēja saņemties.

Uzzinot, ka Lieldienās grasos te dzīvoties viena un vientuļa, un mācīties, mūsu lieliskākais indiešu restorāna īpašnieks ir manai otrai pusei pieteicies mani pabarot, katru vakaru atsūtot vakariņas, izmantojot savu take-away servisu. Lūk, vai man gribēsies pašai gatavot un cept kanēļmaizītes, vai arī lai man pieved siltās naan maizītes, čatnijus, kariju un laksi ikvakarus?

Kamēr tētis ir te, atmiņas pār mani ir nogruvušas kā sniega lavīna. Un man nav ne jausmas, ko darīt tālāk un kā.