nav tā, ka kopš kauliņa izdzēšanās 2008. vai 2009. gadā latviešu blogosfērā nekas nenotiek. gadās, piemēram, šādi episki gabali:
http://klab.lv/users/martcore/4046467.htmltā kā entuziasmu izstarojošajā komentāru sadaļā likumsakarīgi pieminēts Veņička, gribu viņam veltīt dažus vārdus.
es arī noteikti esmu viņa talanta pielūdzējs, bet citos pielūdzējos mani tomēr ļoti pārsteidz kāda iezīme, ko gandrīz varētu nosaukt par "līdzatkarību". to var pamanīt gan rūpīgi sagatavotā latviešu tulkojuma komentāru un pēcvārda sadaļā (latviešu versijai vispār raksturīga kaut kāda ļoti simpātiska, cēla "sobriety" - kā lai to pasaka -, no kuras darbs, es domāju, tikai iegūst, lai gan ne tajā virzienā, kurā autors būtu gribējis, lai tas iegūtu), gan runās, kas savulaik tika teiktas grāmatas atvēršanas svētkos, gan arī pie citiem tulkojumiem (jā, maskavu-gailīšus daži entuziasti ir izlaiduši arī angliski un franciski, un droši vien vēl kādās no lielajām valodām. vislielākās problēmas tur bija nevis ar visu to dziru atveidojumiem, nu tur tipa ķimelītis, kadiķītis, kā arī odekolonu nosaukumiem (jo tur jāliek klāt piezīme, ka tie tiek dzerti - citās tautās tādas tradīcijas nav), bet ar vispārējo sociālpolitiski-metafizisko kontekstu, kādā notiek leģendārais brauciens uz vietu, kur "jasmīns mūžam zied un nenovīst").
gandrīz visi tādā vai citādā formā saka, ka veņička un viņam līdzīgie padomju radošie erudīti "nodzērās apzināti", "tīšām", "lai protestētu pret padomju idiotismu un ļaunuma impēriju". bezmaz vai, katru dienu no jauna pamodušies un secinājuši, ka joprojām atrodas aprobežotajā un cilvēka cieņu pazemojošajā padomju diktatūras stulbumā, apzināti izskatīja savas izvēles iespējas, secināja, ka nav labākas izejas par nodzeršanos līdz nāvei, un sev ielēja. šīs, man šķiet, ir pilnīgas muļķības. veņičkas plostošanai nebija nekāda sakara ar to, ka viņš bija "dziļi domājošs", "jūtošs", "inteliģents", "īpaši uzņēmīgs pret eksistenciālu problemātiku" un vēl kaut kāds, atšķirībā no tiem citiem, ar kuriem viņš kopā raka kabeli. viņš visu dzīvi dzēra, kamēr nodzērās un nomira, nevis tāpēc, ka bija pie pilnas apziņas to izvēlējies, bet tieši to pašu iemeslu dēļ, kuru dēļ dzer tie, kas dzer, visos laikos un kultūrās. piemēram, tāpēc, ka nelaimīgi gadījušies tādi gēni, kas pēc dažiem neapdomīgiem ekscesiem vidusskolā palīdz ļoti viegli noslīkt atkarībās (skatoties uz tuvumā redzamajiem alkoholisma piemēriem, teiksim, rados, aizvien vairāk redzu, ka risks viegli nodzerties tiek pārmantots paaudzēs), vai ka tāds bija kopš bērnības ģimenē priekšā stāvošs piemērs. vai tāpēc, ka bija bijusi kaut kāda trauma, vai tāpēc, ka raksturā bija kaut kas tāds, ka neļāva tikt no tā ārā un piešķirt dzīvei savādāku virzību. citās jomās un sfērās Veņička varbūt bija tāds vai šitāds, bet savā dzeršanā viņš bija tāds, kā visi tie, kas dzer, kā jebkurš deģenerāts stacijas laukumā uz soliņa, ar tipisko alkoholiķu mentālo komplektu. piemēram, ar to īpašo patmīlību (self-indulgence), tīksmināšanos un lepošanos ar sevi un savu dzeršanu, ar to, cik daudz var turēt un nevāļāties zem galda, kas nāk kopā ar īpašo alkoholiķu tieksmi uz pašiznīcināšanos - "es zinu, ka man pēc tam būs ļoti slikti", bet tomēr "saņemos" un "piespiežos" un izdzeru līdz galam. nokopju, tā teikt. lai būtu tāda padarīta darba sajūta. dzērāja dzīve nav viegla un nav arī emocionāli trula (saku bez ironijas).
šī ieraksta kontekstā apzināti tiek lietota šaurā izpratne par "alkoholismu", kas ļauj neuzdot sev jautājumu: "ja 90% gadījumu (veselības stāvoklim to atļaujot), kad tiek piedāvāts iedzert alu vai vīnu, es neatsakos, vai man ir problēma ar alkoholu?". šādā šaurā nozīmē "alkoholisms" ir tad, kad nav iespējams nedzert. kādā sarunā par tēmu cibas lietotājs starro teica: "alkoholisms - tas ir tad, kad tu zodz, lai varētu dzert".