| |
[1. Dec 2008|19:25] |
Kaut kā smieklīgi (tāds šķībs smaidiņš :/), ka godīgi pasaka, ka jūtas tagad vainīga, ka mani "pārmeta" uz citurieni, ka patiesībā mani vajadzēja atstāt. Nu ko, lai tagad šim cilvēkam saka?!?!? Stāv kabinetā un redzu, ka mokās pašpārmetumos (iespējams, ka gribēja atriebties, nu nebija mums iepriekš labas attiecības, tad nu bija iespēja) Kā vien, nu kas izdarīts- izdarīts.
Kaut kā viss ir "čerez ž...u" realitāte nevis amati cilvēkiem, bet cilvēkiem amati un vienalga vai prot vai varēs izpildīt pienākumus vai nē!
Braucu mājās un domāju, ka pirmo reizi dzīvē esmu šādā situācijā, bet šinī gadā jau otro reizi, eju tam cauri un lai kā arī negribētos šoreiz līdz galam. Mēģinu atrast skaidrojumu kāpēc es? Vai tāpēc, ka visu laiku esmu kā vāvere ritenī, kā Duracell zaķītis un tamdēl man vajag ievilkt elpu??? Bet man tas patīk! Es jūtos labi! Man bezmiegs parādās tiklīdz es sāku domāt, bet kas ar mani būs pēc 1.janvāra? Un tad man gan gribas sākt histērijā raudāt, jo neziņa priekš manis ir kaut kas briesmīgs. Jā, jā kāds var teikt, ka taisu vētru ūdens glāzē, bet nu esmu no cilvēkiem, kas domā vismaz trīs mēnešus uz priekšu un laikam jau šobrīd ir arī tas, ka esmu joprojām kā uzvilkta stīga, nepātrauktā stresa stadijā, un visu laiku cenšos domāt ar skaidru un vēsu prātu un neesmu nu tā kārtīgi uztaisījusi histēriju ar asarām, ar nepātrauktu jautājuma uzdošanu, bet ko tālāk, ko tālāk???????? Kas būs tālāk ar mani????? Jūtos kā no laivas izmesta. Vēl spēju rādīt, ka es jau ar visu tikšu galā, ka man tā nav nekādā problēma, bet ar katru dienu saprotu, ka ir problēma un liela, bet joprojām gribas cerēt, ka sapratīs ko ir pazaudējuši, ka kāds atnāks un visus noliks pie vietas. Stulbi :/ |
|
|
