diezgan dahuja laimes - šie neaizMIRSTAMIE bakalaura brīži.

Noskuvis savu seju jau neesmu mēnešiem, vēlu izmazgājis neesmu vismaz jau nedēļas piecas, pēdējo nedēļu neesmu gatavojis it ne ko. Pēdejās dienās guļu vidēji 4 stundas. Deguns aizklapējies, daudz šķaudu, ķuņģis saka, lai eju dirst reizes četras dienā, sajūta tāda kā pohās, tad man vēl kursabiedrs pacienā ar aspartāmu piebāztu košļeni. Esmu ticis jau tik tālu, ka mans libreoffice jau sāk lagot. Gulēt negulēšu, nav ne jausmas kur šo papīru čupu izprintēšu, jo bibliotēkā man pateica, ka printēšanas rinda ir jau vismaz 48 stundas gara. Goda vādrs neatceros pēdejos mēnešus savas dzīves, vienīgi pārlasot cibu ir maza nojausma ar ko mans prāts bijis apmāts.

Vienīgais plus tam visam ir tā sajūta, ka šī skriešana ir tuvu finišam, un esmu jau noskrējis pāris maratonus. Brīvība nav vairs tālu.

Pīs out!