| |
[Jul. 22nd, 2007|05:54 pm] |
pārkāpuši priekšnama apavu kaudzi un atstājuši savējos arī nodevai, mēs sapratām, ka esam nonākuši ne tur, kur plānots. gājām uz Beverlīzhilzu, bet nokļuvām Glābējzvanā.. nu, un kas atlika? metāmies dzert.
- man liekas, ka Japānas Izglītības stipendiju komisija sit pušu Holivudas kastingus, - noburkšķēja Lūks un piesitās vienīgajam kaut cik izskatīgajam zēnam par draugu. tas zēns.. bija arī vienīgais, kurš atteicās no bingo loterijas lapiņas, sakot, ka viņam riebjas spēles, bet mēs pārējie tikām uzreiz iesaistīti.
Sāra pakāpās uz krēsla un pēdējais, ko viņa savā sīkajā balstiņa vajadzēja darīt - sāka kliegt ciparus. un mums savās lapiņās vajadzēja tos atzīmēt. 27, 31, 15, 16, 89, 100.. Natašai jau bija sakrājusies vesela rinda. kad es viņai teicu - eu, aizej parādi. viņa atbildēja - nē, vajag vēlreiz pārbaudīt, es nevaru iet, kamēr neesmu pārliecinājusies.
jā. tas ir nopietni - kamēr neesi pārliecinājies, labāk neej. ziniet, es ļoti cienu gudrus cilvēkus. bet lai cik arī tu gudrs nebūtu, ir brīži, kad tu esi pelnījis, lai tevi nosauc par idiotu. un šis bija viens no tiem brīžiem - "kamēr neesmu pāliecinājies, nevaru iet"! bingo loterijā, kur galvenajā lomā ir bumbiņa - pļecka! vai nu tas bija sakē vai kas cits, bet tai brīdī es kļuvu par oratoru. un sāku visiem stāstīt par to, kā būs nākotnē. cerot, ka gudrīši man pametīs vēl savus argumentus, bet viņi tikai klausījās muti ieplētuši.
turklāt, es sarunājos arī ar hēlija balonu. pēctam uzlūdzu to balonu uz deju. tad Lūks teica, ka ir laiks iet. bet nekur vēl neaizgājām, jo sīkā balstiņa paziņoja, ka tagad visiem jādzied "happy birthday too youu". neviens nepievērsa uzmanību. tā kā es jau biju kļuvusi par vakara naglu, spēlēju savu naglu līdz galam, uzsaucot - eu, mums te ir arī jubilārs. laikam gan pateicu kaut ko mazliet smieklīgāku par šo, jo visi smējās. nodziedājām dziesmu.
otrreiz mēģinot aiziet, viņa mūs atkal noķēra, sakot - bet vēl taču uguņošana. un izvilka veselu paku ar krāsainām bērnu petardēm. un visi devās laukā.. tai mirklī mēs sapratām, ka viņa ir ļoti, ļoti piedzērusies un knapi iet. viņa liekas vairs itin neko neredzēja un nesaprata. viņa paņēma rokās sprakšķošo brīnumsvecīti un grizās un griezās un griezās un griežas un griezās, līdz pakrita. cilvēki uz terases pamazām sāka izklīst. |
|
|
