pat ja visu dienu staigātu apkārt ar diktafonu, nerimtīgi liktos, ka esmu aizmirsusi kaut ko izcilu. kaut ko vērtīgu. kaut mazliet jēgu nesošu. paisums. paisums un bēgums. plēsums un baigums. pēc katras nejēdzības sajūtas, nāk šis. tas liek man ticēt. ka kaut kam ir jēga. ka tam, ko es daru ir jēga. ticēt, ka, kamēr es to daru, tam ir kaut mazākā jēga. ir tik aizraujoši sevi nepazīt. siena virs manas gultas ir nolīmēta ar papīru. gadās, ka nakts vidū tumsā kaut ko uzrakstu. pa virsu zīmējumiem, citiem rakstiem, ar zīmuli. tādās reizēs kā vakar, pārņem tik graujoša un milzīga trakuma sajūta, ka nespēju uzrakstīto atšifrēt. pārsteigums un dzirksteles, kā atklājot jaunu kontinentu. tur bija rakstīts kaut kas tāds: tavs noslēpums piedzimst gluži nelaikā, skolas solā starp matemātikas tabulām, tas nozīmē ka tu vari iet (neizlasāms), ka tur ir kāds no kura nav bail. kur ir kāds, no kura nav bail? kādēļ tas ir svarīgi? ir tik aizraujoši sevi nepazīt. keith jarrett ķelnes koncerts. man vienkārši šķiet neaptverami, ka tu varētu dzīvot to nebaudījis. tas būtu šausmīgi. vellsarārā, tā dzīve ir viegla brīžiem pat pārāk svaigs gaiss ieplūst pirkstos un deglis ir aizdegts, sāc skaitīt sekundes - līdz nākamai atraudziņai. pārāk viegla. neizturami viegla.
|