un tā biju uz pusdienu pie vienas tantes.nesen pārvākusies no asv atpakaļ uz lv
viņa negribēja runāt par pagātni, kas manu ziņkārību un vēsturnieces garu ļoti apbēdināja, pat varētu teikt iazvainoja. jo doma palika tāda, ko tad es tam jaunajam skuķim stāstīšu savu dzīvi. a žēl, es klausītos, man patiktu.justu līdzi.
tad viņai protams bija kastes atsūtītas no asv. pa ilgiem laikiem redzēju, kā mantas spēj būt par daudz, kā tās spēj nospiest.
nu kaut kāds prieks viņai bija, bet kas par daudz tas par skādi. No visām redzētajām mantām sākumā man gribējās visu, kad mantas palika vairāk un acīmredzami viņas dzīvoklī vajadzēs domāt kur tās likt, man sāka negribēties neko.
tur bija dažnedažādākās garšvielas, kas ,protams, LV nav, zobupastas( viņa man vienu tūbiņu uzdāvināja)(jēj), virtuves piederumi, drēbes, somas, apavi, saldumi, bērnunamiem rotaļlietas, saldumi, tabletes, tīrāmie līdzekļi.
ja man atnāktu tik daudz mantu es nebūtu laimīga.
apaugšana ar mantām var būt noderīga tikai tad, ja pašam ir kāds SKAbūzis, kur salikt un atstāt visu nekārtībā, bet ja tām visām mantām ir jāizdomā vieta dzīvoklī, ej ieskrieties.
morāli jau jūs sen sapratāt.
bet es to beidzot izjutu.