body and soul.

Jaunais zīdīgais nakskrekliņš līp klāt pie miesas, kājas mazliet salst un galvā atbalsojās man svarīgāko sms teksti. Dažas īsziņas var šķist tik svarīgas... Vakar, naktī dzēšot visas liekās ārā, sirds vai plīsa. Es nonāku galējībās. Pilnīgais izmisums, kas sākas brīdī, kad saprotu, ka no tādām atmiņām jāšķirās, pārvēršās: 'Nu i nahuj, ja nav, tad lai nav nekā'. Vidusceļu.?

Neatceros, kad notika noruna par smēķēšanas atmešanu, taču kopš tā laika es daudz maz turējos. Ar izņēmumiem. Tagad, pateicoties viņai, esmu atsākusi. Un arī tikai tad, kad paciņa pašsaprotami pasniedzas manā virzienā. Roka stiepjas pretī un tā nu viņas draudzējās. Man neprsot. Maukules

Man ir grūti uzticēties L. Viņa man stāsta visu par B., vai ts uzreiz nozīmē, ka notiek otrādāk.? Vai latviešu tauta to nesauc par divkosību.? Man sāk kļūt nepatīkami viņai atklāt, kā esmu pavadījusi kaut vai 5dienas vakaru. Es to gribu stāstīt vienam cilvēkam, nevis kādai konkrētai dirst-gatavai grupai. Un tomēr, L. ir vienīgais cilvēks šeit, ar ko tik ļoti labi saprotos. Man viņas žēl. Par to drausmīgo attieksmi, ko viņa pat nemana. 'Dievam' jau neiebildīs. Un vispār, tas drausmīgais radījums pārāk bieži liek par sevi iedomāties, kvai ikdienišķās situācijās. Un man skumji par sevi. Ne jau tpc, ka man to vajadzētu, gluži vienkārši es necienu sevi par to, ka tā notiek. Vienmēr, agrāk vai vēlāk. Es necienu sevi galīgi. Cits stāsts, labi būtu, ja ar citiem varoņiem

Galīgi sajāju aparātu savu. Bildēs sanāk dabiskais blurs, jebšu - pretīga migla. Pie jauna man netik. Galīgi skābi ;/ Tas tā, nobeigumā