No kaut kādiem lasītiem gabaliem atminos, ka Dekarts runāja par to, ka domāšanai kā substancei piemīt svas īpašības;
1)skaidrība
2)acīmredzamība
3)nedalāmība
Man , protams gribētos, lai tas attiektos arī uz savu uzskatu paušanu, jo visāda tur pseidointelektuāla bazarēšana man reāli riebjas. Jo man šķiet ja nevar nu , piemēram , kaut vai par esamības jēgu, par ko tik ļoti pēdējā laikā visi „neatkarīgie (un , protams” pilnīgi neklausāmie” pabu intelektuāļi jeb vienkārši rīgas sintētiksie "coolpeople„ ) iemīļojuši runāt apmēram tā kā par to runā;
1)Heidegers, apskatot pasauli un cilvēku laikā
2)vai vismaz pieejot tam ar Kirkegorisku ironiju, kas rodas apjaušot dzīves absurditāti,
3)vai vienkārši runājot par to visu jautri , bez tādām apokaliptiskām sejas izteiksmēm, kas it kā a priori paredz izdarīto slēdzienu fatalitāti.
Tad vispār nafig nevajag par to runāt.
Dekarts cik atmiņa neviļ vēl arī uzsvēra, ka tieši prāts ir īsto zināšanu avots, nu ko lai saka, skaists jauno laiku racionālisms, mūsdienās pāraudzis pats sevi, jo esmu novērojusi, ka prāts patiešām ir zināšanu avots, vēl jo populārāk, ja tas ir kāda cita prāts. Negribot neapzināti vienmēr atgriežos pie sava mīlā Fridriha N., kurš apgalvoja, ka Kļūt un būt pašam par sevi ir neapšaubāmi uzdrīkstēšanās.
** es runāju tātad esmu (autors-"Gandrīz" Dekarts:) |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
