| Technicolor |
[Feb. 22nd, 2013|05:46 pm] |
| [ | nav klusuma, jo skan |
| | Bob Dylan | ] |
Pēdējā laikā jūtos tā, it kā izdzīvotu svešas atmiņas, viss tāds pabalējis, ar nostalģijas smārdu slacīts mutautiņš vien ir, un neiederos. Saraustīta reibuma domāšana, un vissvarīgākais ir atminēties aizmirst.
Lūk, valentīndienā biju Slash koncertā, tā sagadījās. Tagad jau migla priekšā. Tur bija tā lietuviešu betona mežģīņu katedrāle, kur juceklīgi klīst, un pati kulminācija bija vien tāda šķidri apmeklēta skolas diskotēka apgaismojuma un vispārējās kuslās rosības ziņā. Bet tas tikai palīdzēja visu piemērcēt ar tādu, jā, atkal nostalģiju, tā, ka tu atkal esi mazpadsmitgadīgs un dumpiniecisks un tikko atklājis, cik daudz ir mūzikas, kas pulsē kā tu, un vispār viss pulsē, un tu vēl domā, ka tas ir pulss, nevis pirmsnāves agonijas trīsas. Pats cien. mākslinieks izskatījās kā no kartona izgriezts un ar laku pārklāts (esot bijis pilnīgā ķellē, teica tuvākbijušie), fonā zīmētas pusplikas, smilšpulkstenīgas meičiņas tajā naivajā veclaiku mīlīgā seksisma estētikā, prožektori, viss, kā pieklājas. Spēlēšanas ziņā es neprastu piesieties - visi darīja savu darbu, un publika izklaidējās. Nekādu tur šamaņu, katarses, dvēseles atkailināšanas vai kādu tamlīdzīgu patosa apdvestu jēdzienu, tikai "darbs" un "izklaidējās". Es vēlējos, kaut spētu tikpat rāmi izklaidēties, saplūst ar pārējiem bikli baltiski klaigājošā masā, tomēr spēju tikai domāt, ka vienīgais, ko gribētu, būtu ielīst viņa galvā, kā līķu kalnus aplūkot viņa atmiņās visu drāzto meičiņu un izlietoto vielu un šķidrumu daudzumus, visu to mīklaino, kas sašuj tādas etiķetes kā "rokzvaigznes", "leģendas" un blā blā blā, bet diez vai viņam tik smalka grāmatvedība pašam pieejama, gan jau sen aizmirsis un apsedzis ar apdolbīta miera dūnu deķi. Jā, tātad, man vispār ļoti patika, tikai diez vai patika tā, kā vajag.
Atpakaļbraucienā dzēru šņabi un riju nomaldījušās asaras, tā jau viņas dara, vienmēr atrod veidu, kā iespraukties visam pa vidu. Bet tad es atkal saņemos un visu apsedzu ar apdolbīta miera dūnu deķi, un atminos vismaz aizmirst. Neiederos pati savās mājās. Istabele stumj ārā, dauza ar no atmiņām sašūtiem boksa cimdiem, žēlastības nav. Iegrimstu fantastiskajā Lola Montès, jo Technicolor vienmēr ir balzāms nogurušiem laika ceļotājiem. Un re, tik daudz uzrakstīju, ka visbeidzot pat aizmirsu, par ko vēlējos rakstīt, kāda svētība.
|
|
|
