| |
[8. Okt 2008|09:03] |
Tā arī skolā neiegāju :P aizbraucu pakaļ f_g un auto pilotā sāku braukt, lai tiktu no Rīgas prom. Vēlreiz, vēlreiz runājot par dienas laikā notikušo (bija jau pēc 18), bet tās emocijas joprojām bija TĀDAS it kā tas tik tikko noticis.
Pirmais mirklis, kad piefiksēju, ka kļūstu mierīgāka bija redzot govis ganoties miglā, ka ik pa laikam uz trases ir migla, ka dzeltenās, sarkanās koku lapas vakara saulrietā ir 100 reizes košākas kļuvušas. Piestājot pie jūras manas sajūtas bija tik pat mierīgas kā pati jūra. Vispār jūra bija tiek mierīga kā ezers.
Atgriešanās Rīgā braucot caur miglu, ik palaikam ar skaļu mūziku, ar cukurgailīšiem mutē un smaidu sejā bija vislabākais kā diena varētu noslēgties.
Es ļoti šobrīd novērtēju, ka ir „ausis”, kas spēj klausīties manus „piedzīvojumus”, kopā ar mani nopūsties un ļaut man pašai sameklēt risinājumus. |
|
|
