| May. 26th, 2010 @ 03:01 pm (no subject) |
|---|
Uz kāpnēm satiku kolēģi - viņš paskatījās uz mani manos jaunajos, piegulošajos džinsos un teica: " Ahh, Remiička, ti huģejiš, što ļi? Savsem maļiņkaja stala." :D
Par šo es varu pateikt paldies saviem sirds kreņķiem. Es patiešām esmu kļuvusi slaidāka...
Bet tad, kad man būs arī mīļotais vīrietis un attiecīgi - regulārs sekss, tad droši vien vēl pāris kg nonāks nost un es vispār izskatīšos forši. :) Jau tagad īstenībā nav ne vainas - neesmu no gaudotājtipa sievietēm, kurām nepatīk sava figūra tikai tāpēc, ka viņas neizskatās kā iznākušas no koncentrācijas nometnes. Man patīk mana figūra. Un es nebūt nesūdzos, ka man jau no laika gala ir bijusi sievišķīga, nevis meitenīga figūra. Esmu forša tāda, kāda esmu.
Un vispār. Kad man būs bērni, tas, ko es centīšos viņiem iemācīs, būs - būt pašiem. Agrā bērnībā es biju pati - es rīkoju koncertiņus, organizēju kaimiņu bērnus, biju centrā, izdomāju visādas spēles. Man patika vienmēr darīt kaut ko jaunu un interesantu. Vispār piekrītu tam teicienam, ka dzīvesgudrs cilvēks ir tāds, kurš, neskatoties uz savu dzīves pieredzi, iemācās dzīvi atkal uztvert kā bērns - kā jauku, izzināmu un brīnišķīgu rotaļu. :) |
