Pilsētā jau sadegtas lampiņas. Nāku pāri laukumam un nesaprotu, kādas dīvainas skaņas plūst no vecpilsētas puses. Puskrēslā pie "Sarunām" stāv vien tāds ar mici galvā, uzlicis skanēt kasetnieku un spēlē līdzi saksafonu. Improvizē. Ielas pretējā pusē stāv vecāks vīrs ar bērnu ratiņiem, turpat trīs jauni puiši, un sieviete - visi pieklājīgā attālumā viens no otra, bet pat gaužām nepieklājīgā tālumā no spēlētāja. Steidzos uz vijoli, maks kaut kur dziļi somā, kas to zin vai sīka nauda maz atrastos, būtu taču kauns apstāties ielas vidū un makšķerēties somā pēc maka, lai atklātu, ka vai jālūdz saksafonistam izmainīt desmitnieku. Škrobe jau ir, ka kārtējo reizi "vienkārši uzlieku mīksto" lietām, ko patiešām vēlētos darīt, bet neiešu bojāt sev prieku - viņš spēlē tiešām skaisti. Cēsīs ielu muzikants gluži parastā piektdienas vakarā nav nekas pierasts un uz mirkli šķiet, ka ielās nevis vienkārši Nav cilvēku, bet visi pūļi ir paslēpušies aiz aizskariem, lai es varētu izbaudīt ielas mieru, kurā tikai saksafonista spēle atgādina par kaut kādu rosību, kaut kur tālu tālu atmiņās. Likās jau, ka vairs nedzirdu mūziku, kad vējā līdz manām ausīm atlidoja burtiskas skrandas, no vīrieša spēles. Saspicēju dzirdi tā, ka pat āda kļuva par ausīm. Vējš tiešām labi nes mūziku. Bet tad tas sāka pūst no otras puses un rau, jau čīgā viens pie atvērta loga. Mana kārta.
/par tām skrandām, vēju un mūziku - par to noteikti sarakstīts ne mazums dzejoļu. likās svarīgi pierakstīt pēc iespējas vienkāršākā, reālākā veidā, lai vēlāk spētu apjaust, ka visi tie dzejas joki un smukumi pastāv arī īstenībā, dzīvē, parastībā. ne tikai iztēlē.