| |
[28. Apr 2008|00:18] |
Bērnība. Lauku mājas, vasaras dienas bez skaņas, grāmatas, vecā cukuriņābele, zem kuras pavasaros aug narcises un vasarās - sarkanais āboliņš. Blakus, pa mājas dienvidu puses sienu, augšup rāpjas vīnogulāji, zem kuriem, savas nepacietības dēļ, saujām plēsu vēl nenogatavojušos zaļos zirnīšus. Vasaras dienas vienmēr bija bez skaņas, varbūt tikai tāda sanoņa. Nezinu no kā, bet vasaras gaiss sanēja. Vienu dienu, sēžot pie varžu dīķa, blakus pielidoja stārķis. Kādus divus metrus no manis. Šķiet, ka es biju nobijusies vairāk, nekā viņš, bet es nekustējos un droši vien, ka stārķis nemaz nebija pamanījis manu klātbūtni. Drīz aizlaidās. Laikam negribēja ēst vardes, no kurām prakstiski sastāvēja bedre, ko saucu par varžu dīķi.
Citreiz stārķus tik tuvu neesmu redzējusi, bet tad tas likās tik liels un biedējošs. Vakaros man bija bail iet ārā. Bija vilku migla. Tādas vilku miglas nemaz nav, bet ome teica, ka ir. Un es ticēju. Vienreiz gan aizgāju uz pļavu. Gribējās ieiet miglā un pazust, bet laikam biju vīlusies, ka miglā nemaz nevar ieiet. Tā nebija blīva masa. Pēc tam vairs neticēju, ka miglā dzīvo vilki. Visvairāk mani biedēja tie kukaiņi, kas rāpoja zem tapetēm. Kad es gulēju, tad mitrenes ( tā sauc vaboles ) skrapstinājās zem tapetēm, kas vietām, lielā mitruma dēļ bija uzmetušas burbuļus uz sienām. Rīti gan nebiedēja. Gāju ārā basām kājām, vienmēr šķita dzestrs. Opis jau bija sasmēlis no akas ūdeni un salējis bļodās, katlos un spaiņos, lai saule sasilda. Tajā arī nomazgājos un sākās vēl viena diena laukos. Kad dienas bija klusas, tikai mazliet sanēja gaiss. Joprojām nezinu kapēc. |
|
|
| Comments: |
ai cik skaisti...
lasot tavu lauku staastu sagribeejaas man pashai uz saveejiem..... | |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}