Ziniet, kad man nav kur rakstīt, lapa un zīmulis, laikam neskaitīsies, tad nevar izdzēst, nav pie rokas. Kad man būtu ko teikt, manis nav šeit. Es saprotu, ka it kā šis skaitās mans blogs, vietne, kur varu pļerkstēt visu, kas ienāk prātā, bet tā nav. MANI VĒRO!
Vakarnakt, kad Gintam skaļi skanēja mūzika pāri pusnaktij, bija domā - ņemšu un atriebšos ar Maļčik gej 6šos no rīta. Bet tas nebūt nav pareizi. Ir cilvēki, kurus es cienu, mīlu un vispār, kuri man ir tuvi. Nu nē. Laikam es dzīvoju pēc tā principa - lai skrien, man ir gara pavada, kad jutīšu, paraušu un būs atpakaļ. Labi, nebija pats labākais piemērs.
Tagad sēdēju pie krāsns, domāju, redz cik daudz gan dažādu cilvēku dzīves ir caur manām rokām izgājušas un caur cik cilvēku rokām es esmu gājusi cauri. Jā, es esmu cūka, ja kādā brīdi, kad cilvēkam ir nokārtojusies dzīve es iedomājos par savu lomu tā cilvēka dzīvē. Manis tur NAV! Un nevajag. Es BIJU! Bet man sāp tas, ka man nav alternatīvas. Nav kam pieķerties.
Un tagad es sev ieliešu.
Ielēju. Padzēru. Apdomāju.
Ir viena lieta, kura mani uztrauc, ka redz, es nepievēršu uzmanību vecajiem(skolas laiku draugiem, tie tika dzēsti no orandžā portāla) draugiem. BET mani tas neinteresē. Man ir cilvēki, kuri man ir šobrīd apkārt, laikam esmu kā tas taurenis-viendienis, man ir labi ar to, kas man ir šobrīd. Lai gan nē, tā nebūtu pareizi teikt.
Un galu galā, ir nojausma, ka es ar lieliem soļiem dodos nekurienē. Ir mēģinājuši līdzēt cilvēki, paldies Jums, bet šitie velni laikam man ir pašai jāapsit.
Es vēlos kkur aizbraukt. Uz pāris dienām.

Mūzika: Ziemassvētku jampadracis - Veltījums