Esmu kā melns caurums, kā no jauna piedzimis, nekas, gatavs ko labu sagaidīt no pasaules, pasaules, kur uzticos atkal sev, kur nav liekulīgu cilvēku, lamāšanās, un savas neapmierinātības izspļaušanas uz otru..mani tas viss tik ļoti tracina, ka būtu gatava žņaugt nost tos urodus.Un tā liekulība, tās briesmīgās meitenes - tas ir tas, kapēc manu draugu sarakstā ir TiK MAZ meiteņu, laikam liekulība un stulbuma tēlošana ir sievietes dabā, negribētos jau ticēt..un tā es gaidīju trolejbusu un zīmēju sejiņas uz pieturas stikla..domāju tālāk...jā, atkal jāpievēršas filozofijai un pašpaļāvībai, vienīgais, kam varu ticēt ir sev, neslimoju ar kāda dzīva cilvēka idealizēšanu un neņemos piekrist kaut vienam apgalvojumam, pirms nēesmu izlaidusi to sev cauri. Nolemju tikt vaļā no visa, kas man traucē skaidri domāt un no visiem, kas kavē mana ego attīstību, nolemju, lai neviltos cilvēkos neuzskatīt viņus par labiem pirms viņi nav, ko labu paveikuši...jau esmu pie ķīmijas fakultātes...trolejbusa nav.Neko darīt iešu tālāk - tagad jau pāris pieturas tikai!Tātad, man ir 20 gadi - laiks kļūt prātīgai, un atstāt tikai divus no iedzimtajiem instinktiem: izdīvošanas un kaisli (hmm par to tā kā jāpastrīdās vai pieskaitāms instinktiem!?). Ta kā nēesu jau ne kāds domātājs, tad vismaz savu sievišķīgo dabu apspiest nevajadzētu!Kad mācījos vidusskolā bija jautrāk - katru dienu uz alus sētu un cīnīties ar savu naidu pret cigaretēm un alkoholu, skat, visa mana citu pāraudzināšana likusi man pašai kļūt slimai.Domāju tālāk - bērnība, ak, domāju, ka atkal jākļūst tikpat bezrūpīgam, laimīgam un dabīgam!:)
Jau pie mājām, viss tumšs. Pēdējā doma; Es taču esmu dzimusi, lai pārkāptu likumus, tad pārkāpšu arī standarta jaunieša rāmīšus!

Un tā tas beidzās ar krahu, bet gan jau citreiz izdomāšu ko labāku un realizēšu...

Statuss:: Cerīgs