Reizēm.
« previous entry | next entry »
Oct. 25th, 2009 | 01:50 am
mood: nemiers
music: Billy Joel - Piano Man
Tik ļoti negribas nekā. Gribas velnišķīgu klusumu, kurā ietīties, iepīties, sapīties un nekad vairs netikt laukā. Negribas nekur būt, taču gribas visu vērot no malas. Gribas kā kaut kam pārdabiskam sēdēt kaut kur augstu un skatīties uz leju, uz cilvēkiem, uz dzīvniekiem. Tā kā eņģeļi filmā City Of Angels.
Gribas klusi sēdēt kaktiņā, rakstīt, just. Nerakstās, nejūtās, taču asaras pēdējā laikā birst kā grūtniecei. No visa kā. Pārlieks jūtīgums. It kā jau interesanti, bet tomēr šķiet ne.
Es gaidu, sēžu savā kaktiņā un gaidu, kad kāds izlīdīs no sienas un man beidzot pieskarsies. Pieskarsies tā, it kā tas būtu pēdējais pieskāriens dzīvē. Pieskāriens, kas nodod visu.. Es tikai nezinu, vai vēlēšos to saņemt un pieņemt. Iespējams, no kaktiņa atskanēs izbiedēts kliedziens un aši soļi prom no turienes. Es bēgšu uz citu kaktiņu.
Reiz es bēgšu no tā, pēc kā šodien tik kvēli ilgojos
Gribas klusi sēdēt kaktiņā, rakstīt, just. Nerakstās, nejūtās, taču asaras pēdējā laikā birst kā grūtniecei. No visa kā. Pārlieks jūtīgums. It kā jau interesanti, bet tomēr šķiet ne.
Es gaidu, sēžu savā kaktiņā un gaidu, kad kāds izlīdīs no sienas un man beidzot pieskarsies. Pieskarsies tā, it kā tas būtu pēdējais pieskāriens dzīvē. Pieskāriens, kas nodod visu.. Es tikai nezinu, vai vēlēšos to saņemt un pieņemt. Iespējams, no kaktiņa atskanēs izbiedēts kliedziens un aši soļi prom no turienes. Es bēgšu uz citu kaktiņu.
Reiz es bēgšu no tā, pēc kā šodien tik kvēli ilgojos