| __ |
[1. Apr 2009|20:23] |
Šodien skolā bija cilvēku tik pat daudz kā vienmēr, šodien skolā palika tik tukši. Skolā ienāca nāve. Tā nemaz neskāra mani, bet es izjutu to tik ļoti. Spoguļneirons. Bet tik un tā.. Bija tik tumši. Baismi. Bija tā - brr. Kāpēc cilvēkiem jāmirst? Jāmirst, jā gan. Hm. Tas ir tik jocīgi, ka cilvēki mirst. "Pa nakti viņa 'aizmiga.'" Tas ir tik dīvaini. Nu, ak. Un viņa. Tik skaista, ka man gribas raudāt no tā vien. Šajā istabā laikam ir tāda aura. Bet tas, es jau tulīt iešu gulēt.
Vai vispār ir iespējams nodzīvot dzīvi ieturoties standartos, ēst normāli, ģērbties normāli, fiziskā slodze normāla, miegs tieši tik, cik vajag. Nekādu 'pa kluso' našķu. Ja vēlas raudāt - raud pirms miedziņa savā gultiņā klusi, klusi. Vai tā mēs nekļūstam par bezjūtu robotiem? Jo māsiņa nedaudz izskatās pēc robota. Māsiņa izskatās līdzsvarā. Viņa.. Viņa man varētu likties, bet pēc tā 'bļāviens!', un tomēr, viņa smejas, viņas acīs bija šī dziļā līdzjūtība. Māsiņa vienmēr ir nopietna. Un vispār, toreiz, kad raudāju viņai, skatījos zemē. Viņa bija stingra un nekļuva nekāda.. Iespējams viņa ir pārāk principioza. Hm. Viņa psiholoģe nevarētu būt.
Jāsāk lasīt grāmatas, OSHO, par dabu, kā izdzīvot dabā. Nevaru sagaidīt to vienu nedēļu vasarā, kad mēs ar Aleksu dzīvosim mežā. Mmm.
Ok, es tagad gaidu rītdienu. Man vienmēr ir tāds uztraukums, jo man liekas, ka tulīt uztraukšos un nevarēšu aizmigt vai sagaidīt, bet tā pēdējā laikā nav. Tas labi. Nedomāt. Nedomāt, mīļā.
Arlabunakti, visuskaistākā, manā sapnī. |
|
|
