Šis ir visdumjākais teksts, ko var teikt 3.51 pēc vietējā laika. Man šķita, ka mana pasaule pāris mēnešus atpakaļ apstājās. Un ka sirdspukstiem nebūtu jāatjaunojas, bet dzīve turpinās. Dažkārt es neciešu mantojumā saņemto izdzīvotspēju, jo, ja jau reiz tā ir, tad jau arī tiks dotas situācijas, kurās pielietot. Taču varbūt ir situācijas, kurās es nemaz negribu būt dzīvotspējīga? Un kur tad ir mana brīvā griba?