Cirmuļa atklāsmes -

ooo, nupat es to izdarīju!

kas liek cilvēkiem sataisīt powerpointā prezentācijas un uzbāzties citiem ar saviem baisajiem veiksmes pareģojumiem?
vai tā ir vēlēšanās tikt pamanītiem?
vēlēšanās iedvest citiem kripatiņu savas taisnības?
uzspiest kaut ko cilvēkiem, kas citādi neko tamlīdzīgu nedarītu, ja vien nebūtu neveiksmes draudu sabiedēti?
aiz neko darīt?

bet laikam ir naivi domāt, ka viņiem varētu vienkārši ieskaidrot: turieties pie savas ticības un nebiedējiet ļaudis! noņemieties paši ar šo apšaubāmo veiksmi!

tikko es vienu tādu sūtījumu izdzēsu. par spīti tam, ka "tikai 20 tālāk nosūtītas ziņas Jūsu draugiem un ģimenei un 4 dienu laikā Jūs piemeklēs lielā veiksme!" bet ja nenosūtīsi... nu laikam nākamajā brīdī kaut kas notiks. slēpti draudi pastāstiņos par Karlosu un Rūdolfu.

arī es neesmu pilnīgi brīvs no māņticības, kā jau latvietis no dabas.
bet gluži tāpat kā mani draugi un paziņas, no kuriem neskaitāmas reizes esmu dzirdējis lūgumu nepārsūtīt viņiem tādas muļķības, arī es to vairs nespēju izturēt.

tādai veiksmei es neticu.
rīt no rīta es atkal pamodīšos un skriešu uz autobusu, lai paspētu uz darbu, varbūt vakarā ieiešu veikalā. paspēt uz autobusu ir veiksme, dabūt svaigu maizi vakarā ir veiksme, redzēt saulrietu ar vārnām ir veiksme.
bet laimēt loterijā - tas ir ārkārtas gadījums īpašas naivuma lēkmes rezultātā.
un nosūtīt sazin cik ziņu saviem nabaga draugiem, kas pēc tam vairāk vai mazāk atklāti pūtīsies uz tevi par piedrazotu inboxu un vēl tām minūtēm zaudēta laika, kad viņi centīsies atrast citus, kam nogrūst tālāk "veiksmi" vai "lāstu"...
vai tad par veiksmi var samaksāt? var veiksmi var nopirkt ar kaudzīti virtuāla mēslojuma?

nu ko - šovakar gaidām, kad mani nobrauks autobuss. vai mācību automašīna - tā tiešām būtu NEveiksme.

kas cits man atliek.
bet es atsakos vēl ilgāk pakļauties māņticības bailēm.
es iešu tālāk pats savām kājām.

Mūzika: Bēthovena 5. simfonija