| Cilpu mežģīnes |
[5. Jun 2008|23:58] |
| [ | starojums |
| | mežģīņots | ] |
| [ | lalalaaa |
| | none | ] |
Kāds mani atkal aicina piezemēties.
Vienmēr kāds cits Kāds, tikai...
Vienmēr aptuveni vieniem un tiem pašiem vārdiem. Kuri man nešķiet ne skaisti, ne gudri.
Šie vārdi nav īstie, lai būtu mana piezemēšanās laukuma bruģis...
Un tā ir jāturpina lidināties...
Šur tur, šad tad, kāds mani sauc.
Šad tad es pielidoju klāt.
Bet katru reizi tas beidzas ar vienu un to pašu...
Atkal savicinu spārnus un aizlaižos un skat, saucējam jau citi spārnainie klāt...
Tas pat nav iemesls, lai es spētu sajust sirdsāpes.
Vai kreņķēt par to.
Vienīgais par ko es kreņķēju, ka man īsti nav par ko kreņķi ķert vai arī prieku.
Bet tajā pat laikā, neviena normāla būtne sev ta pat vien nenovēl sāpes, nu re...
Te arī Priekam ir iemesls... |
|
|
