ir pilnīga kkāda nerealitātes sajūta
jo varbūt ka visu dienu galva griežas tāpēc. pa nakti braucu pakaļ tēvām, no rīta kāds- domāju, ka māsa staigā pa manu istabu, izlikos guļam, lai datoru neslēdz iekšā, beigās no rīta viņas tomēr nav.ejot pa ielu liekas nereāla sajūta, ja tomēr man izdosies pabeigt bakalauru.
mēs kursā paliekam arvien mazāk. tik vēl daudz kas priekšā, taj pat laikā kkas jau ir pagājis.
dodiet man prieku, iedod man prieku un spēku - nenojūgties , bet turpināt.
pagātne ir kā kkāda veca smirdīga lupata, kas pielipusi tev pie kājas un velkas līdz.tā atgādina par sevīm, tā traucē un smird. taj pat laikā tā ir kā atslēga pie pateicības un ticības.
esi mans draugs.