|
Cik skumji kādu ritu pamosties un neatrast sevi. Paskatoties uz sevi saprast ka tas vairs neesi tu. Cik skumji dzirdēt no cilvēka ka viņš tev nepazīt, ka tu “īsta” noslēpta kaut kur ļoti tāli, kaut kur dziļi dziļi dvēseles tumsā. Cik sāpīgi aptvert ka tev kādreiz bija itin viss, bet tu to pazaudēji, atteicas no tā, tikai savas muļķības un ambīcijas dēļ, tikai tāpēc ka tu gribēji būt neatkarīga, brīva, gribēja pieradīt sev un citiem (galvenokārt viņam) ka tu ir daudz uz ko spējīga, daudz ko var panākt viena, bez palīdzības un atbalsta… |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
