| cik savādas beigas... |
[Dec. 29th, 2005|06:27 am] |
Viņš ir Norvēģijā... es šeit... bija kāds pasākums-pirts... satiku sen neredzētu draugu.... nu cik nu draugu-paziņu.... ar kuru iepazinos ceļojumā... pēc kura arī viņu vairs nebiju satikusi. Starp mums kaut kas bija.. tiešām-ne tikai fiziski, bet arī garīgi... bija tāda sajūta, ka esam kopā... ka esam pāris, ka bija kļuvis, kas vairāk kā tikai vienas nakts sakars... no rīta... nākamajā dienā... likās, ka tas viss būs uz ilgu... un tā un šitā.... tācu viņš... viņās sabijās.... vai kkā tā... un to visu izbeidza, taču es radīju viņā tādu kā uzticību... tad jau redzēs...
mūsu rīta saruna bija par to... par attiecībām... un manī radās tik savādas sajūtas... es atkal biju nonākusi ar swevi pretrunās... es sapratu, ka mīlu.... un vēlos ko vairāk par dzīves izbaudīšanu... es laikam nekad netikšu vaļā no mīlestības, kas mani saista ar šo cilvēku... civēu, kas atrodas Norvēģijā šobrīd...
šajos brīžos, kuri tika pavadīti paziņas apskāvienos un .... un viņa rokās....sirdī... (pēc savas pieredzes spriežot-arī gadījuma sakara laikā kaut uz mirkli ir iespējams iemīlēt otru cilvēku)... es pēkšņi satrūkos... kļuva pavisam bēdīgi.... manā prātā un sirdī.... es pati... tik nejauši savā zemapziņā biju radījusi domu, ka tas ir mans mīļais cilvēks, kurš atrodas šobrīd Norvēģijā... s tiešām apstulbu... kļuvu bēdīga... paziņa vaicāja, kas man noticis utt... kapēc esmu tik bē'diga, taču... es nespēju atzīties pati sev, ka aizvien vēl mīlu un ilgojos, neskatoties uz to, ka esmu aizmirsusi pat to kā viņš izskatās....
*tās ir tikai manī radītas platoniskas izjūtas.... domas.... par to, ka mīlu VIŅU.... drīz satikšu... un tad jau redēsim, ka patiesība ir patiesība... un man vairs nav šīs rozā brilles.... nu spēšu viņu un visu pārējo redzēt īstajā gaismā... :)) es būšu stipra.. :) |
|
|
