Atlikusī daļa no Ziedoņa. "Epifānijas"
« previous entry | next entry »
Okt. 5., 2009 | 05:17 pm
Sounds:: In God's hands
"Mācos to mākslu - dzīvot ar visiem pa draugam. (...) Taisnība, ka vista bija pirmā. Vistai prieks, ka es viņu cienu. Bet ola arī bija pirmā - tur es viņai piekrītu, un ola mani uzskata par saprotošu cilvēku! (...) Šausmīgi daudz taisnību. Nojukt var, ja nav savējās."
"Allaž par daudz. Tā ir pilnības un pilnīguma, un pilnuma nepieklājība. Ka allaž par daudz."
"Un mīlestības pārpilnība? Ko viņa klauvē pie durvīm, kur neatver? Kāpēc viņa nes rozes tam, kas tās negrib? Bet viņa nes. Aiziet cilvēks pa ielu, un vētra ir viņā. Viļņi skrien un nekur neaizskrien. Jo nav ne ktrasta, ne akmens, pret ko sisties. Cik ilgi var būt vētra, un cik ilgi cilvēks var būt jūra? Aiziet pa ielu kalns. Viņā ir zelts, apraksti dārgumi un minerāli. Karsti avoti. (...) Iet pa ielu kalns, un neviens nezina, ka pēkšņi var izšauties uguns un lava."
"Tā ka - ar bēdām nav ko dalīties, nav nekāda labuma. Ieslēdz savas mīnuszīmes seifā un tad nāc ļaudīs. Nāc tai dienā vai tai mazajā stundā, kad tu savas pluszīmes vari piespraust pie krūts kā goda zīmes."
"Katrs dara savu, nav ko gaidīt no citiem."
"Man likās, ka nav nekas siltāks par sniega piku, ko cilvēks nes dāvināt otram."
"Jebkurā līdzenumā un tukšumā cilvēks meklē robežu, bet arī - jebkurā pārpilnībā."
"Tu jau krāpies. Tu esi diegos ietinusies futbolbumba!"
"Nejaucieties, lūdzu, manās sirdslietās! Tas ir - nebradājiet manās sirdsnarcisēs."
"Allaž par daudz. Tā ir pilnības un pilnīguma, un pilnuma nepieklājība. Ka allaž par daudz."
"Un mīlestības pārpilnība? Ko viņa klauvē pie durvīm, kur neatver? Kāpēc viņa nes rozes tam, kas tās negrib? Bet viņa nes. Aiziet cilvēks pa ielu, un vētra ir viņā. Viļņi skrien un nekur neaizskrien. Jo nav ne ktrasta, ne akmens, pret ko sisties. Cik ilgi var būt vētra, un cik ilgi cilvēks var būt jūra? Aiziet pa ielu kalns. Viņā ir zelts, apraksti dārgumi un minerāli. Karsti avoti. (...) Iet pa ielu kalns, un neviens nezina, ka pēkšņi var izšauties uguns un lava."
"Tā ka - ar bēdām nav ko dalīties, nav nekāda labuma. Ieslēdz savas mīnuszīmes seifā un tad nāc ļaudīs. Nāc tai dienā vai tai mazajā stundā, kad tu savas pluszīmes vari piespraust pie krūts kā goda zīmes."
"Katrs dara savu, nav ko gaidīt no citiem."
"Man likās, ka nav nekas siltāks par sniega piku, ko cilvēks nes dāvināt otram."
"Jebkurā līdzenumā un tukšumā cilvēks meklē robežu, bet arī - jebkurā pārpilnībā."
"Tu jau krāpies. Tu esi diegos ietinusies futbolbumba!"
"Nejaucieties, lūdzu, manās sirdslietās! Tas ir - nebradājiet manās sirdsnarcisēs."